Izvērstā meklēšana

NAIS priekšrocības

Lielākā regulāri aktualizētā tiesību aktu datubāze

  • Visi Latvijas valsts varas un pārvaldes iestāžu izdotie ārējie tiesību akti
  • Pilnīgs Rīgas pašvaldības tiesību aktu kopums
  • Latvijai saistošie starptautiskie dokumenti

Efektīvi atrod dokumentu

  • Elastīgs dokumentu meklēšanas rīks, dažādās meklēšanas un rezultātu kārtošanas, kā arī filtrēšanas iespējas nodrošina ērtu un ātru darbu ar dokumentiem
  • Iespēja atlasīt dokumentu pēc vairāk nekā 10 parametriem (izdevējvalsts, izdevējinstitūcija, dokumenta veids, pieņemšanas datums u.c.), kā arī pēc vārdiem vai to daļām dokumenta virsrakstā vai (un) tekstā
  • Tematiskā meklēšana
  • Teksta fragmenta meklēšana atvērtajā dokumentā

Ērti salīdzināt vēsturiskās redakcijas

Iekrāsotās atšķirības dažādu tiesību aktu tekstos dod iespēju salīdzināt redakcijas un pārskatāmi pamanīt atšķirības.

Viegli salīdzināt likuma pantu izmaiņas

Saites uz iepriekšējām redakcijām dod iespēju ērti atrast izmainītā likuma panta iepriekšējās redakcijas.

Bagāts hipersaišu klāsts

Plaši izmantota sasaiste:
  • viena dokumenta ietvaros,
  • uz saistītā dokumenta noteiktu vietu (piemēram, likuma pantu vai nodaļu)
  • starp likuma panta redakcijām,
  • uz saistītajiem dokumentiem,
  • uz ārējiem tiesiskās informācijas avotiem: tiesu spriedumiem, LR Saeimas likumprojektu reģistru, Ministru kabineta politikas plānošanas dokumentiem, Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem u.c.,
  • uz radniecīgo Igaunijas Republikas normatīvo aktu tulkojumiem krievu valodā.

Citāts ar noformētu atsauci uz avotu

Dod iespēju izmantot fragmentu no jebkura tiesību akta un iegūt citātu ar atsauci uz tiesību aktu.

Tiesvedības gaitas monitorings

Dod iespēju sekot tiesvedības gaitai pēc lietas numura neierobežotam lietu skaitam - kārtot lietu secību, pievienot savas piezīmes, saņemt informāciju par izmaiņām, atgādinājumus.

Teksta iegūšana no attēla

Dod iespēju iegūt rediģējamu tekstu no attēliem un to izmantot jaunu dokumentu radīšanai.

Personalizācija

Mans NAIS –
  • dod iespēju veidot regulāri nepieciešamo dokumentu komplektus,
  • palīdz organizēt un sakārtot dokumentus sev ērtā veidā,
  • dod iespēju pievienot dokumentiem savus komentārus un piezīmes,
  • nosūta ziņojumus par izmaiņām tiesību aktos.

Mans NAIS

Īsumā par "Mans NAIS"

Mans NAIS ir bezmaksas rīks, ar kura palīdzību var iegūt papildus iespējas darbam ar dokumentiem:

  • Veidot regulāri nepieciešamo dokumentu komplektus
  • Organizēt un kārtot dokumentus sev ērtā veidā
  • Pievienot dokumentiem savus komentārus un piezīmes
  • Saņemt ziņojumus e-pastā par izmaiņām tiesību aktos
  • Ātri atrast nesen skatītu dokumentu

Kā kļūt par "Mans NAIS" lietotāju

Lai kļūtu par Mans NAIS lietotāju:

  • Ar pogu ekrāna augšpusē atveriet autorizācijas logu
  • Reģistrējieties un izveidojiet savu Mans NAIS individuālo kontu, izmantojot reģistrācijas pogu autorizācijas logā

Turpmākam darbam ar savu Mans NAIS kontu pietiks tikai ar autorizāciju.

Ja autorizējoties būsiet atzīmējis Atcerēties mani, tad nākošajā reizē autorizācija notiks automātiski.

Piedāvājam iespēju autorizēties arī ar draugiem.lv pasi. Šajā gadījumā jāizmanto atbilstošā ikona autorizācijas logā .

Kad autorizācija veiksmīgi pabeigta:

  • autorizācijas pogas vietā parādās hipersaite uz lietotāja profila sadaļu un konta aizvēršanas poga
  • lietotājam pieejamas sekojošas papildus iespējas darbam ar dokumentiem:

Kā uzsākt darbu ar "Mans NAIS"

Lai uzsāktu darbu ar Mans NAIS kontu:

  • Atrodiet interesējošo dokumentu, izmantojot meklēšanas iespējas
  • Izmantojot pogu "Darbības"
    - saglabājiet dokumentu mapēs,
    - sekojiet izmaiņām,
    - veiciet piezīmes.

Sadaļa: Manas mapes

Piedāvātās iespējas:

  • Izveido un saglabā sev interesējošo dokumentu komplektus
  • Viens dokuments var atrasties vienā vai vairākās virtuālajās mapēs
  • Savā komplektā dokumentus viegli atrast, izmantojot izvērsto meklēšanu

Sadaļa: Sekot izmaiņām

Piedāvātās iespējas:

  • Tiek uzkrāta informācija par izmaiņām dokumentos, kuriem tiek sekots
  • Redzamas pēdējās izmaiņas
  • No dokumentu jaunāko izmaiņu saraksta, izmainīto dokumenta sadaļu var atvērt nepastarpināti
  • Ziņojumi par izmaiņām tiesību aktos tiek nosūtīti arī uz e-pastu
  • Nosacījumus, pēc kuriem var saņemt ziņojumus savā e-pastā, var mainīt

Sadaļa: Manas piezīmes

Piedāvātās iespējas:

  • Uzkrāj dokumentus, kuriem ir pievienotas individuālas piezīmes
  • Piezīmes un komentārus var mainīt, labot, dzēst

Sadaļa: Nesen skatītie dokumenti

Piedāvātās iespējas:

  • Uzkrāj iepriekš atvērto dokumentu vēsturi
  • Vēsture par atvērtajiem dokumentiem saglabājas aptuveni vienu nedēļu
  • Biežāk izmantojamos dokumentus iesakām saglabāt virtuālajās mapēs, izmantojot pogu "Darbības"

Sadaļa: Lietotāja profils

Piedāvātās iespējas:

  • Iespēja izmainīt noklusētos lietotāju profila iestatījumus
  • Iespēja izmainīt lietotāja reģistrācijas datus - lietotājvārdu, e-pastu, paroli, kontakttālruni
  • Iespēja aplūkot lietotāja konta statistiku (sadaļa "Kopsavilkums")

Tiesvedību monitorings

Īsumā par Tiesvedību monotoringu

Tiesvedību monitorings piedāvā sekot tiesvedību gaitai vienai vai vairākām lietām. Informācija tiek iegūta no Latvijas tiesu portāla tiesas.lv. Lai izvēlētos lietu, kurai sekot, ir jāievada tiesas piešķirtais lietas numurs.

Piedāvātās iespējas:

  • Iespēja sekot tiesvedības gaitai konkrētās civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās
  • Brīdī, kad uzsākta sekošana, tiek fiksēta aktuālā informācija par lietas gaitu. Kamēr sekošana lietai netiek pārtraukta, visas lietas gaitā notikušās
  • Izmaiņas tiek uzkrātas un tās iespējams atsekot un salīdzināt ar iepriekšējo informāciju par lietas gaitu
  • Jaunākās izmaiņas ir viegli pamanāmas, jo tiek iekrāsotas
  • Lietu skaits, kurām sekot, ir neierobežots
  • Lietām var pievienot savu lietas nosaukumu (atslēgvārdus)
  • Lietu secību var kārtot pēc dažādiem kritērijiem: termiņa, tiesas sēžu datuma, lietas nosaukuma

Lietotājiem pieejamās darbības un pakalpojumi:

  • Saņemt ziņas par jaunumiem uz epastu, var pievienot papildus e-pastu, uz kuru saņemt ziņojumus par izmaiņām tiesvedības gaitā
  • Veikt, labot piezīmes izvēlētajā lietā
  • Pievienot savu lietas nosaukumu (atslēgvārdus)
  • Lietas informācijai var pievienot savus procesuālos termiņus, uzdodot nosaukumu un datumu. Kad tuvojas datums, termiņš parādās sadaļā "Atgādinājumi"

Aktuālās lietas

Lai uzsāktu sekošanu izvēlētajai lietai, ievadiet tiesas piešķirto lietas numuru. Lietu secību var kārtot pēc dažādiem kritērijiem, kā arī pievienot darbības.


Atgādinājumi

Izmantojot darbību izvēlni, lietas informācijai var pievienot savus procesuālos termiņus, uzdodot nosaukumu un datumu. Šī informācija būs redzama sadaļā "Atgādinājumi".


Izmaiņu salīdzināšana

Visas lietas gaitā notikušās izmaiņas tiek uzkrātas un tās iespējams atsekot un salīdzināt ar iepriekšējām redakcijām. Jaunās izmaiņas ir viegli pamanāmas. Piemērā aktuālajai redakcijai salīdzinot ar iepriekšējo ir nācis klāt zaļi iekrāsotais fragments


Likumprojektu monitorings

Īsumā par Likumprojektu monotoringu

Likumprojektu monitorings piedāvā sekot tiesvedību gaitai vienai vai vairākām lietām. Informācija tiek iegūta no Latvijas tiesu portāla tiesas.lv. Lai izvēlētos lietu, kurai sekot, ir jāievada tiesas piešķirtais lietas numurs.

Piedāvātās iespējas:

  • Iespēja sekot tiesvedības gaitai konkrētās civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās
  • Brīdī, kad uzsākta sekošana, tiek fiksēta aktuālā informācija par lietas gaitu. Kamēr sekošana lietai netiek pārtraukta, visas lietas gaitā notikušās
  • Izmaiņas tiek uzkrātas un tās iespējams atsekot un salīdzināt ar iepriekšējo informāciju par lietas gaitu
  • Jaunākās izmaiņas ir viegli pamanāmas, jo tiek iekrāsotas
  • Lietu skaits, kurām sekot, ir neierobežots
  • Lietām var pievienot savu lietas nosaukumu (atslēgvārdus)
  • Lietu secību var kārtot pēc dažādiem kritērijiem: termiņa, tiesas sēžu datuma, lietas nosaukuma

Lietotājiem pieejamās darbības un pakalpojumi:

  • Saņemt ziņas par jaunumiem uz epastu, var pievienot papildus e-pastu, uz kuru saņemt ziņojumus par izmaiņām tiesvedības gaitā
  • Veikt, labot piezīmes izvēlētajā lietā
  • Pievienot savu lietas nosaukumu (atslēgvārdus)
  • Lietas informācijai var pievienot savus procesuālos termiņus, uzdodot nosaukumu un datumu. Kad tuvojas datums, termiņš parādās sadaļā "Atgādinājumi"

Aktuālās lietas

Lai uzsāktu sekošanu izvēlētajam likumprojektam, spiediet uz pogas "sekot". Likumprojektu secību var kārtot pēc dažādiem kritērijiem, kā arī pievienot darbības.


Atgādinājumi

Izmantojot darbību izvēlni, lietas informācijai var pievienot savus procesuālos termiņus, uzdodot nosaukumu un datumu. Šī informācija būs redzama sadaļā "Atgādinājumi".


Izmaiņu salīdzināšana

Visas lietas gaitā notikušās izmaiņas tiek uzkrātas un tās iespējams atsekot un salīdzināt ar iepriekšējām redakcijām. Jaunās izmaiņas ir viegli pamanāmas. Piemērā aktuālajai redakcijai salīdzinot ar iepriekšējo ir nācis klāt zaļi iekrāsotais fragments


NAIS.lv – aicinām iepazīties!

Latvijā lielākajā tiesību aktu bāzē NAIS.lv ir veikti būtiski jaunievedumi, kas ikdienas darbu ar dažādiem dokumentiem padara ne vien ievērojami ērtāku, bet arī efektīvāku.

Aicinām Jūs piedalīties NAIS.lv demonstrācijā 2.jūlijā plkst. 16:00
IT Demo centrā (Rīgā, Valdemāra ielā 21, 2.stāvā), kur iepazīstināsim ar sistēmas piedāvātajām iespējām:

  • Kā ērti salīdzināt dokumentu redakcijas un pārskatīt atšķirības
  • Kā izmantot sasaisti starp likuma pantu redakcijām un ārējiem tiesiskās informācijas avotiem
  • Kā sekot tiesvedības gaitai
  • Kā iegūt tekstu no fotografēta vai skanēta dokumenta,

KĀ ARĪ DAUDZ CITU IESPĒJU!

Demonstrācija ir bez maksas.

Lai pieteiktos, lūdzu, nosūtiet apstiprinošu e-pastu uz nais@nais.lv vai sazinieties ar NAIS Klientu atbalsta dienestu pa tālruni: 67600690. Paldies!

Autorizēties ar draugiem.lv Autorizēties ar facebook.com Autorizēties ar twitter.lv Aizmirsi paroli? Reģistrēties Palīdzība Bez koda Ar kodu Pieteikties izmēģinājuma periodam Pieteikties

Civillikums CETURTĀ DAĻA Saistību tiesības

Spēkā no 01.03.1993.
Spēkā esošs (redakcija spēkā no 03.12.2015.)
Publicēts: ZIŅOTĀJS, 30.01.1992., Nr. 4

LATVIJAS REPUBLIKA MINISTRU KABINETS
likums
28.01.1937.
Civillikums CETURTĀ DAĻA Saistību tiesības


Dokumenta piezīmes

   Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2015.gada 19.novembrim.  

   Grozījumi: 22.12.1992. likums (Ziņotājs, 1993., nr.1)
              12.12.2002. likums (L.V., 20.dec., nr.187)
              26.01.2006. likums (L.V., 9.febr., nr.24)
              22.06.2006. likums (L.V., 7.jūl., nr.107)
              04.06.2009. likums (L.V., 17.jūn., nr.94)
              28.10.2010. likums (L.V., 17.nov., nr.183)
              29.11.2012. likums (L.V., 20.dec., nr.200)
              23.05.2013. likums (L.V., 12.jūn., nr.112)
              20.06.2013. likums (L.V., 4.jūl., nr.128)
              19.09.2013. likums (L.V., 26.sept., nr.188)
              29.10.2015. likums (L.V., 19.nov., nr.227)


1401. Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai – parādniekam – jāizdara par labu otrai – kreditoram – zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.

 

1402. Saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.

PIRMĀ NODAĻA.
Tiesiski darījumi vispār.

1403. Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.

 

1404. Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Darījuma dalībnieki.

1405. Lai darījumam būtu tiesīgs spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesībspēja un rīcībspēja šā darījuma taisīšanai; pretējā gadījumā darījums nav spēkā.

(29.11.2012. likuma redakcijā)

 

1406. Tiesību spējīgas tiesiskos darījumos ir nevien fiziskas, bet arī juridiskas personas, ja likums nenosaka citādi.

 

1407. Par juridiskām personām atzīstamas valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība.

 

1408. Rīcībspējas trūkst nepilngadīgajiem.

Personas, kas atrodas aizgādnībā garīga rakstura traucējumu vai citu veselības traucējumu dēļ vai arī izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, ir rīcībnespējīgas tiesas noteiktā rīcībspējas ierobežojuma apjomā.

(29.11.2012. likuma redakcijā)

 

1409. Tiesiski darījumi, ko taisījušas rīcībspējīgas personas nesamaņas stāvoklī vai nespējot saprast savas darbības nozīmi vai nespējot savu darbību vadīt, nav spēkā.

(29.11.2012. likuma redakcijā)

 

1410. Taisīt tiesiskus darījumus var katrs nevien personīgi, bet arī caur vietniekiem, ar kuru darbību var tiklab iegūt viņu atvietojamiem tiesības, kā arī uzlikt tiem pienākumus.

Juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem pārstāvjiem.

 

1411. Personas, kurām trūkst rīcībspējas un kurām nodibināta aizgādnība, tiesiskos darījumos pārstāv to vecāki, aizbildņi, kā arī aizgādņi. Aizgādņi pārstāv aizgādnībā esošo kopā ar to vai patstāvīgi.

(29.11.2012. likuma redakcijā)

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesisku darījumu priekšmets.

1412. Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi.

 

1413. Par saistību tiesību priekšmetu var būt tikai kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiekties arī uz nākamām lietām.

 

1414. Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskas apgrozības; pretējā gadījumā darījums nav spēkā.

 

1415. Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

 

1416. Saistības priekšmetu, kā arī pašu tās izpildīšanu nevar atstāt vienīgi parādnieka ieskatam.

 

1417. Ja darījuma priekšmets ir pilnīgi nenoteikts, darījums nav spēkā.

 

1418. Kad par prasījuma priekšmetu ir atvietojamas lietas (844.p.), un to daudzums vai labums nav noteikts, tad darījums, neraugoties uz to, ir spēkā, ja ar likumu vai privātu rīkojumu dota tiesība minēto priekšmetu noteikt trešai personai vai tiesai pēc sava ieskata vai ja vispār tā noteikšanai ir kāda droša mēraukla. Bet ja trešā persona, kam uzdots priekšmetu noteikt, negrib vai nevar to uzņemties, tad darījums nav spēkā.

 

1419. Kad saistības priekšmets ir neatvietojama lieta (844.p.), kas apzīmēta tikai pēc viņas šķiras, tad šaubu gadījumā šo priekšmetu var noteikt parādnieks, ja vien saistības tiesība nav bijusi nodibināta testamentā.

Tas pats jāievēro arī tad, kad saistības priekšmets ir alternātīvs.

 

1420. Izvēles tiesību (1419.p.) kā parādnieks, tā arī kreditors var izlietot tikai vienreiz, ja vien viņiem nav bijusi tieši piešķirta tiesība izvēlēties vairākas reizes, vai ja saistības nav tādas, kas periodiski atkārtojas. Kad izvēlēties atļauts tikai vienreiz, tad parādnieks var to darīt līdz saistības izpildīšanai, bet kreditors vēl arī ceļot prasību, ja viņi tomēr jau agrāk nav noteikti izsacījuši savu gribu.

 

1421. Ja alternātīvā saistībā abi priekšmeti nejauši iet bojā, tad parādnieks pavisam tiek atsvabināts no sava pienākuma izpildīšanas, nezaudējot ar to tomēr tiesību prasīt no kreditora, lai tas izpilda savu pretpienākumu. Bet ja iet bojā tikai viens no priekšmetiem, tad parādnieks patur savu izvēles tiesību un var pēc sava ieskata dot vai nu palikušo priekšmetu, vai bojā gājušā priekšmeta vērtību. Turpretim kreditoram, ja viņam bijusi piešķirta izvēles tiesība, jāapmierinās vienīgi ar palikušo priekšmetu.

 

1422. Ja viens no alternātīvi dodamiem priekšmetiem iet bojā aiz pretējās puses vainas vai viņas nokavējuma laikā, tad tas, kam pieder izvēles tiesība – vienalga, vai viņš ir parādnieks vai kreditors – patur šo tiesību un var pēc savas gribas vai nu, kā parādnieks, dot palikušo priekšmetu vai bojā gājušā priekšmeta vērtību, vai, kā kreditors, prasīt vienu vai otru. Bet ja pretējā puse iznīcinājusi abus priekšmetus, tad tas, kam pieder izvēles tiesība, var izvēlēties atlīdzību par vienu vai par otru.

 

1423. Ja viens priekšmets vai abi iet bojā aiz tā vainas, kam pieder izvēles tiesība, tad viņš šo tiesību zaudē, un tādā gadījumā, kad gājis bojā tikai viens priekšmets, viņš var vai nu dot vai prasīt palikušo priekšmetu, raugoties pēc tam, vai viņam ir pienākums dot vai tiesība prasīt; bet ja gājuši bojā abi priekšmeti, tad pretējā puse pati izvēlas priekšmetu, par kuru viņa grib saņemt atlīdzību.

 

1424. Ja 1422. un 1423.pantā norādītos gadījumos priekšmets gājis bojā kreditora vainas dēļ, tad viņam bez tam jāatlīdzina pretējai pusei visi zaudējumi.

 

1425. Katra saistība jāizpilda pilnā apmērā, un nevienu nevar piespiest apmierināties tikai ar kādas saistības daļas izpildījumu, pat arī tad, ja tās priekšmets ir dalāms.

 

1426. Ja nedalāmā saistībā saistītai pusei neizpildīšanas dēļ piespriež atlīdzināt pretējai pusei zaudējumus, tad šo atlīdzību var dot arī pa daļām; saistībā, kurā ir vairāki saistītie, katrs no tiem, dodot savu daļu, pēc vispārēja noteikuma atsvabinās no atbildības.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Gribas izteikums un īstums.

I. Gribas izteikums.

1427. Pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka.

 

1428. Gribu var izteikt vai nu noteikti, vai klusējot.

Noteikti gribu var izteikt vai nu ar vārdiem, mutiski vai rakstiski, vai ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme.

Griba ir izteikta klusējot, kad tā izpaužas bez tieša mērķa izteikt gribu taisni šajā izpratnē. Darbībai, kas uzskatāma par klusējot izdarītu gribas izteikumu, jābūt tādai, lai no tās varētu droši secināt tādas gribas esamību.

 

1429. Ja likums noteic gribas izteikumam zināmu formu, tad klusējot izdarīts gribas izteikums, kaut tas arī būtu pilnīgi skaidrs, nav pietiekošs.

 

1430. Klusēšana nav atzīstama ne par piekrišanu, ne par noliegšanu, izņemot to gadījumu, kad likums tieši prasa pārtraukt klusēšanu, lai to neatzītu par piekrišanu.

 

1431. Akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam bijis zināms un ja viņam tajā tiesiskā darījumā, uz kuru akts attiecas, ir personīga interese un ierunas tiesība.

 

1432. Kas klusējot vai noteikti izteic savu piekrišanu, tas ar to ir pieņēmis darbību ar visām tās tiesiskām sekām un nevar vairs vēlāk savu piekrišanu ierobežot.

 

1433. Pieņemt, ka piekrišana dota, var tikai likumā tieši noteiktos gadījumos.

 

1434. Piekrišanu var dot nevien pirms attiecīgās darbības, bet arī tad, kad to uzsāk, un pat vēlāk; pēdējā gadījumā to sauc par apstiprinājumu.

Vēlāks apstiprinājums var būt noteikti izsacīts vai klusējot izdarīts un var attiekties nevien uz svešu, bet arī uz paša darbību, kā uz atļautu, tā arī uz neatļautu.

 

1435. Vēlākam apstiprinājumam ir atpakaļējs spēks un tādēļ tas attiecināms uz darījuma noslēgšanas laiku, izņemot gadījumus:

1) kad attiecīgā darbība bijusi aizliegta ar likumu un aizlieguma iemesls atkritis tikai vēlāk;

2) kad apstiprinājums noticis pēc tam, kad darījums jau izpildīts un tā sekas iestājušās;

3) kad apstiprinājums var notikt tikai ievērojot zināmu formu; šādā gadījumā tam nav ne atpakaļēja spēka, kaut arī pati apstiprināmā darbība būtu izdarīta noteiktā formā, ne spēka nākamam laikam, ja vien minēto formu nevar vēl izpildīt.

 

1436. Vēlāks apstiprinājums nevar aizskart starplaikā iegūtās trešo personu tiesības.

 

1437. Gribas izteikumam jābūt nopietnam; izteikumam, kas izdarīts tikai pa jokam, nav nekādu tiesisku seku.

 

1438. Ja griba izteikta tikai izskata pēc, tad tai nav nekādu tiesisku seku, ja vien ar to nav saistīts prettiesīgs trešās personas maldinājums.

P i e z ī m e. Noteikumi par to darījumu apstrīdēšanu, kurus parādnieks noslēdzis kreditoram par ļaunu, atrodas Civīlprocesa likumos.

 

1439. Kad darījums ir gan nopietni gribēts, bet apslēpts aiz kāda cita darījuma, tad pirmais ir spēkā, ja vien ar to nav bijis nolūka pievilt trešo personu vai vispār izdarīt kaut ko prettiesīgu; bet otrs, tikai izskata pēc noslēgtais darījums, paliek spēkā tikai tiktāl, ciktāl tas izrādās par vajadzīgu pirmā uzturēšanai spēkā.

II. Gribas īstums.

1440. Lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus vai spaidiem.

1. Maldība.

1441. Maldība var rasties vai nu no tam, ka pavisam trūkst ziņu, vai ka ir tikai nepietiekošas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem – faktiska maldība – vai kādām tiesiskām normām – tiesiska maldība.

 

1442. Faktiska maldība darbības izdarītājam nekaitē, ja vien tā nav notikusi viņa paša neuzmanības dēļ.

 

1443. Maldība savā paša darbībā nav atvainojama, izņemot likumā norādītos gadījumus.

 

1444. Atvainojama maldība (1442.p.) ietekmē darījuma spēku dažādi, raugoties pēc tam, vai tā ir svarīga, vai ne.

 

1445. Svarīga maldība (1444.p.) iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpieņem, ka tas, kas tā maldījies, nav nemaz devis darījumam savu piekrišanu un darījums tā tad nemaz nav noticis.

 

1446. Nesvarīgai maldībai (1444.p.) ir tikai tās sekas, ka to, kas maldījies, pēc iespējas aizsargā no zaudējumiem. Tādēļ pats darījums paliek spēkā, bet tam, kas maldījies, ir tiesība tikai prasīt atvietojumu vai samērīgu atlīdzību par zaudējumiem, ko viņš cietis savas maldības dēļ.

 

1447. Ja par darījuma šķiru noticis pārpratums, tā ka viens dalībnieks domājis, ka noslēdz citu līgumu nekā tas, kādu domājis otrs, tad līdzēji nav vienojušies, maldība atzīstama par svarīgu un tādēļ pats darījums nav spēkā. Bet tam, kas kādam nodevis lietu ar nolūku to viņam dāvināt, nav tiesības prasīt šo lietu atpakaļ, ja tās saņēmējs to jau izlietojis, kaut arī viņš to nebūtu saņēmis kā dāvanu.

 

1448. Tāpat (1447.p.) līdzēju savstarpējas vienošanās trūkums iznīcina tiesisku darījumu arī tajā gadījumā, kad pārpratums attiecies uz lietas identitāti un katrs līdzējs domājis citu tās veidu vai šķiru.

 

1449. Maldība par darījumu iemeslu ir nesvarīga un neiznīcina darījuma spēku, ja vien kāds šķietamas saistības dēļ nav ko apsolījis vai izpildījis.

 

1450. Ja maldība attiecas uz kādu personu darījumā, tad tas nav spēkā, ja vien personu samainījums nav bez jebkādas nozīmes tam, kas maldījies. Bet ja maldība attiecas uz kāda personiskām spējām un īpašībām, darījums nav spēkā tikai tad, ja maldīgi pieņemtā īpašība pēc darījuma rakstura bijusi svarīga.

 

1451. Maldība ir svarīga, kad līguma priekšmetā pieņemta tāda īpašība, kuras dēļ šis priekšmets būtu pieskaitāms nevis tai lietu šķirai, pie kuras tas patiesi pieder, bet citai. Bet pie tam jāgriež vērība uz to, vai tiešām minētais pieņēmums pamudinājis maldījušos personu noslēgt līgumu tā tagadējā veidā.

 

1452. Kad darījumos, kas attiecas uz atvietojamām lietām, notikusi maldība par vienas un tās pašas šķiras lietu daudzumu, tad jāizšķir vienpusēji un divpusēji darījumi. Vienpusējie paliek spēkā, pie kam no abiem daudzumiem dodams mazākais; bet divpusējie nav spēkā, ja saistītam bijis nodoms dot mazāk, bet otrai pusei – saņemt vairāk. Pretējā gadījumā līgums paliek spēkā un dodams mazākais daudzums. Jebkura cita maldība par priekšmeta daudzumu, ja nav bijis sevišķas norunas, ir nesvarīga.

 

1453. Maldība par darītāju tiesiskām attiecībām pret darījuma priekšmetu ir nesvarīga.

Izņēmuma veidā maldība par darītāju tiesiskām attiecībām pret darījuma priekšmetu ir svarīga un tā tad pats darījums nav spēkā, kad viens no dalībniekiem domājis iegūt tiesību uz svešu lietu, kurpretim par darījuma priekšmetu bijusi viņa paša lieta.

 

1454. Darījums nav spēkā, ja viņa priekšmets vai tā lielākā daļa vairs nepastāv.

 

1455. Maldība tikai par vārdu vai kādu citu personu vai lietu apzīmējumu arvien ir nesvarīga un nav jāievēro.

 

1456. Kad vairākpusējā darījumā ir maldījies tikai viens darījuma dalībnieks, tad viņš vienmēr var prasīt, lai to izpilda, ja viņam ir pie tam tiesiska interese un ja viņš savkārt ir izpildījis saistības, kuras uzņēmies.

 

1457. Ja darījumu noslēdzis kādas personas vietnieks, tad jāievēro nevis atvietojamā, bet vietnieka maldība.

 

1458. Maldība jāpierāda tam, kas uz tās pamata prasa vai nu atzīt darījumu par spēkā neesošu, vai atlīdzināt zaudējumus (1447. un 1448.p.).

2. Viltus.

1459. Viltus ir otras personas prettiesīgs maldinājums, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju darbību vai atturēties no tās.

 

1460. Tas, kas viltu viegli varējis noskārst, tiesiskā nozīmē nav atzīstams par pieviltu.

 

1461. Tas, kas ar viltu piedabūts noslēgt darījumu, var prasīt, lai to atceļ. Bet ja viltus bijis par iemeslu tikai dažiem darījuma noteikumiem, tad pieviltam ir tikai tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību.

 

1462. Ja divpusējā darījumā abi dalībnieki savstarpēji viens otru pievīluši, tad nevienam no viņiem nav tiesības celt prasību pret otru. Ja līgums nav vēl izpildīts, viena puse nevar prasīt, lai otra to izpilda, bet ja tas jau izpildīts, tad neviena puse nevar prasīt no otras zaudējumu atlīdzību.

3. Spaidi.

1463. Spaidus var izdarīt vai nu ar fizisku varu, vai ar draudiem, kas kādā personā rada bailes. Lietojot fizisku varu nav brīva gribas izteikuma, un nav nekādas piespiestā darbības.

 

1464. Tiesiskus darījumus spaidi var ietekmēt tikai tad, kad tie ir prettiesīgi.

 

1465. Lai ar draudiem radītām bailēm būtu tiesiska nozīme, tām jābūt dibinātām; tādēļ vajadzīgs, lai piedraudētais ļaunums nebūtu mazsvarīgs, lai tiešām būtu jābaidās, ka draudus izpildīs, un lai nebūtu viegli tos novērst citādi, kā padodoties.

 

1466. Pierunas vien, ja ar tām nav saistīts viltus, darījuma spēku neietekmē.

 

1467. Tiesisks darījums, kas noslēgts spaidu dēļ, pats par sevi nebūt nav spēkā neesošs, bet piespiestais var to apstrīdēt.

 

1468. Ja vairākpusējā darījumā spaidus izdarījusi kāda trešā persona, tad piespiestais tāpat var prasīt, lai darījumu atceļ, un bez tam vēl, lai tas, kas viņu piespiedis, atlīdzina zaudējumus.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesiska darījuma sastāvdaļas.

1469. Tiesiska darījuma sastāvdaļas ir vai nu būtiskas, vai dabiskas, vai nejaušas.

 

1470. Būtisks darījumā ir viss tas, kas nepieciešams tā jēdzienam un bez kā arī pats nodomātais darījums nav iespējams. Tādēļ tādās darījuma būtiskās sastāvdaļās neko nevar pārgrozīt pat arī pusēm savstarpēji vienojoties.

 

1471. Dabiskas ir tās darījuma sastāvdaļas, kuras, ja darījums noslēgts tā būtiskos pamatos, ir jau pēc likuma tā tiešās sekas. Tādēļ šīs sastāvdaļas saprotamas pašas par sevi, arī bez sevišķas norunas, bet tās var atcelt vai grozīt ar sevišķu vienošanos, kura jāpierāda tam, kas uz to atsaucas.

 

1472. Nejaušas darījuma sastāvdaļas ir darījuma tiešo seku (1471.p.) paplašinājumi vai aprobežojumi, kā arī tā blakus noteikumi. Te pieder nosacījumi, termiņi un uzlikumi.

PIEKTĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesiska darījuma forma.

I. Vispārīgi noteikumi.

1473. Tiesiska darījuma forma atkarājas no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.

 

1474. Darījuma dalībnieki var noslēgt to notāriālā vai Bāriņtiesu likumā paredzētā vai privātā kārtībā, apmierināties ar mutisku vienošanos vai sastādīt rakstisku aktu, slēgt darījumu liecinieku klātbūtnē vai bez tiem, kā arī darīt to atklātībai zināmu vai ne. Šis noteikums neattiecas uz tiem gadījumiem, kuros likums prasa noteiktu darījuma noslēgšanas kārtību.

Bez notāra vai bāriņtiesas var apliecināt: pulka komandieris vai cita viņam tiesībās līdzīga amatpersona – aktus, kuros kara laikā piedalās kara dienestā esoša persona; kara kuģa komandieris – aktus, kuros piedalās kara laikā uz kara kuģiem dienestā esoša persona; konsuli – ārvalstīs dzīvojošo personu aktus pēc konsulārā reglamenta noteikumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2006. likumu)

 

1475. Darījuma formas neievērošana tajos gadījumos, kad formu prasa likums, vai kad līdzēji darījuši no tās atkarīgu sava darījuma spēku, padara pašu darījumu par spēkā neesošu.

Iepriekšējām norunām, kas tādos gadījumos notiek starp līdzējiem, nav nekāda tiesiski saistoša spēka, un līdz to ietērpšanai attiecīgā formā katram līdzējam ir tiesība no tām vienpusēji atkāpties.

 

1476. Darījuma noslēgšana vai apliecināšana 1474.pantā minētās iestādēs vai pie turpat minētām amatpersonām nenovērš tā iekšējos trūkumus, kā arī nevar aizskart trešo personu iegūtās tiesības.

 

1477. Korroborācija nepieciešama tajos gadījumos, kad ar darījumu iegūst lietu tiesības uz nekustamu īpašumu.

Lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemes grāmatās.

 

1478. Ja darījums nav korroborēts, tad tas tādēļ nezaudē savu spēku; ieguvējs līdz korroborācijai nevar izlietot īpašuma tiesību vai kādu citu lietu tiesību, bet var tikai celt personīgu prasību pret atsavinātāju.

 

1479. Personiskās prasības priekšmets (1478.p.), kad visā citā ziņā darījums galīgi noslēgts, ir korroborācija, un neviens no dalībniekiem nevar bez otra piekrišanas atkāpties no lietas aiz tā iemesla, ka akts nav vēl ierakstīts zemes grāmatās. Ja kāds ieguvis lietu tiesību izsolē vai ar spēkā nākušu tiesas spriedumu un ir ievēroti visi pārējie nosacījumi, tad var korroborēt arī pēc ieguvēja vienpusēja pieprasījuma.

 

1480. 1477.pantā norādītos gadījumos korroborācijas sekas ir lietu tiesības piešķiršana ieguvējam, tā ka minētā korroborācija šajā ziņā pilnīgi nodrošina dalībniekus, kaut arī tā būtu notikusi nepareizi, jo par kļūdām atbild vienīgi zemes grāmatu nodaļa. Darījuma iekšējos trūkumus korroborācija nenovērš, un akts, kas nav spēkā pēc sava satura, neiegūst ar to nekādu spēku. Tāpat arī korroborācija nevar aizskart jau agrāk zemes grāmatās ierakstītās trešo personu tiesības.

 

1481. Korroborācija uzskatāma par notikušu un apstiprinātais darījums ir neapstrīdams pēc tam, kad tiesa iespiež "Valdības Vēstnesī" sludinājumu par to, lai personas, kurām ir kādi iebildumi, ierodas sešu mēnešu laikā. Tiklīdz izrādās, ka pa šo laiku nav celti nekādi iebildumi, taisāms lēmums atzīt darījumu par spēkā nākušu un visi vēlāki strīdi pret to noraidāmi. Tomēr tāda sludinājuma klajā laišana atkarājas no darījuma dalībnieku gribas.

II. Tiesisku darījumu rakstiska forma.

1482. Darījumi jāizteic rakstiski vai nu pēc likuma, vai pēc dalībnieku labprātīgas vienošanās.

 

1483. Likums prasa rakstisku formu:

1) kā zināmu darījumu būtisku sastāvdaļu;

2) taisot darījumu 1474.pantā minētās iestādēs vai pie turpat minētām amatpersonām;

3) kad tas jāieraksta zemes grāmatās;

4) kā nosacījumu prasības tiesībai uz darījuma pamata.

 

1484. Ja likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisku sastāvdaļu, tad darījums pirms attiecīga akta taisīšanas nav spēkā.

 

1485. Ja starp tāda darījuma (1484.p.) dalībniekiem notikusi vienošanās par visiem tā būtiskiem noteikumiem, tad katrs no viņiem var prasīt no otra, lai taisa atbilstošu aktu.

 

1486. Tajos gadījumos, kuros likums noteic taisīt darījumu pie notāra, iepriekšēja vienošanās vien, kaut arī izteikta sevišķā aktā, ir bez jebkāda spēka un nedod prasības tiesību. Bet ja tādos divpusējos darījumos viens no dalībniekiem jau kautko izpildījis otram par labu, tad viņam ir tiesība prasīt to atpakaļ.

 

1487. Ja rakstiska forma vajadzīga tādēļ, ka darījums zināmos gadījumos nevar būt spēkā bez ierakstīšanas zemes grāmatās, tad darījums saista pats par sevi arī bez tā izteikšanas rakstiskā formā, tiklīdz starp tā dalībniekiem notikusi vienošanās par visām tā būtiskām sastāvdaļām. Tādēļ nevienam no viņiem nav tiesības no šās vienošanās vienpusēji atkāpties un katrs var prasīt, lai otrs taisa attiecīgu aktu.

 

1488. Kad prasības tiesību uz darījuma pamata vispār un par tā izpildīšanu sevišķi likums dara atkarīgu no tā rakstiskās formas, tad, ja rakstisks akts nav sastādīts, jāievēro sekojošais:

1) Darījumam, ko izpildījušas abas puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts, un to, kas pēc tā jau dots vai izdarīts, nevar prasīt atpakaļ.

2) Ja viens no dalībniekiem līgumu labprātīgi izpilda, bet otrs izpildījumu pilnīgi vai pa daļai pieņem, tad pirmajam vairs nav tiesības prasīt atpakaļ to, ko viņš izpildījis, ja vien otrais savkārt ir gatavs izpildīt to, kas tam jāizpilda; bet ja pēdējais izvairās izpildīt savu saistību, tad pirmajam, kaut gan viņš nevar prasīt, lai līgumu izpilda, ir tiesība prasīt, vai nu lai atdod atpakaļ to, ko viņš izpildījis, vai arī lai to atlīdzina.

3) Kamēr neviena puse nav vēl neko izpildījusi, prasības tiesība nav pielaižama, pats darījums nav spēkā un katrs tā dalībnieks var no tā vienpusēji atkāpties.

 

1489. Ja likums neprasa darījuma rakstisku formu, bet puses pašas labprātīgi ir par to vienojušās, tad jāizšķir, vai viņu vienošanās nolūks bijis dabūt rakstisku aktu tikai kā līdzekli pierādījuma atvieglošanai, vai arī nedot darījumam spēku pirms tā izteikšanas rakstiskā formā. Pirmajā gadījumā darījums ir spēkā jau pirms akta sastādīšanas, tiklīdz puses vienojas par tā satura būtību, un no tā brīža viņām sākas tiesība prasīt darījuma izteikšanu rakstiskā formā. Otrajā gadījumā turpretim starp pusēm notikušais darījums līdz akta galīgai izgatavošanai nesaista nevienu no tām, un tādēļ katrai pusei ir tiesība no tā vienpusēji atkāpties.

 

1490. Ja par minētās vienošanās nolūku (1489.p.) rodas strīds, tad šaubu gadījumā pieņemams, ka akta sastādīšana domāta vienīgi pierādījuma atvieglošanai. Tas ir it sevišķi tad, ja puses norunājušas uzrakstīt darījumu tikai pēc tam, kad tās jau vienojušās par visiem citiem tiesiskā darījuma noteikumiem.

 

1491. Tajos gadījumos, kad darījuma izteikšana rakstiskā aktā nav būtisks noteikums viņa spēkā esamībai (1484.p. un 1489.p. beigas), iepriekšējam rakstiskam projektam, ja tas aptver visas darījuma būtiskās sastāvdaļas un blakus noteikumus un ja to parakstījuši dalībnieki, ir vienlīdzīgs spēks ar rakstisku aktu, kādēļ katrs dalībnieks var prasīt no otra, lai tādu aktu izgatavo un paraksta.

 

1492. Rakstisku darījumu aktus var sastādīt tādā formā, kā katrs vēlas; pie tam nav vajadzīgas nekādas sevišķas formālitātes un darījuma dalībnieki nav saistīti ne ar kādiem paraugiem.

 

1493. Lai akts būtu spēkā, kā tā būtisks piederums vajadzīgs vienpusējiem darījumiem saistītā vai viņa vietnieka paraksts, bet pārējiem – visu darījuma dalībnieku vai arī viņu vietnieku paraksts.

Kad akts, izdalīšanai dalībniekiem, uzrakstīts vairākos eksemplāros, tad nav vajadzīgs, lai saņēmējs tādu eksemplāru būtu parakstījis, ja vien viņš ir parakstījis pārējos.

 

1494. Rakstīt nepratējs var uzdot parakstīties savā vietā citai personai, ko ar saviem parakstiem apliecina divi liecinieki.

SESTĀ APAKŠNODAĻA.
Laiks un vieta tiesiskā darījumā.

1495. Laika posmu – gadu, mēnesi, nedēļu vai dienu – aprēķinot, to skaita no zināma brīža līdz atbilstošam brīdim nākošā laika posmā.

Ja gadiem vai mēnešiem aprēķināmā laika beigas iekrīt tādā mēnesī, kuram nav atbilstoša datuma, tad laiks izbeidzas šā mēneša pēdējā dienā.

 

1496. Ja attiecīga termiņa notecējums piešķir kādam tiesību vai zināmu spēju, tad viņš var to izlietot jau pēdējai termiņa dienai iestājoties.

 

1497. Ja kādam savas bezdarbības dēļ pēc noteikta termiņa notecējuma jāzaudē kāda tiesība, tad viņš var vēl darboties termiņa pēdējā dienā, un viņa tiesība izbeidzas tikai šai dienai beidzoties.

 

1498. Ja termiņš, kurā kautkam jābūt izdarītam, iekrīt tādā dienā, kurā pēc likuma to nevar izdarīt, tad laiks pienākuma izpildīšanai pagarināms līdz tai termiņam sekojošai dienai, kurā šāda likumiska šķēršļa nav.

 

1499. Darījumos, tāpat kā tiesiskās attiecībās vispār, var būt nozīmīga personas dzīves vieta un viņas atrašanās tajā vai prombūtne no tās.

 

1500. Par promesošu uzskatāms tas, kas atstājis valsts robežas.

 

1501. Pēc likuma pielīdzināmi promesošiem tie, kas kaut arī atrodas savā dzīves vietā, bet ārēju apstākļu dēļ nevar paši aizstāvēt savas tiesības, un proti, vēl nepiedzimušie bērni, nepilngadīgie, personas ar garīga rakstura traucējumiem un citādi grūti saslimušie.

Tos, ko likums pielīdzina promesošiem, aizsargā pret zaudējumiem tikai tajos gadījumos, kad viņiem nav aizbildņu vai aizgādņu vai kad viņi izdara kautko sev par kaiti bez aizbildņu vai aizgādņu līdzdalības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.11.2012. likumu)

 

1502. Likums aizsargā promesošo tikai tad, ja viņš atrodas prombūtnē (1500.p.) aiz svarīga iemesla un nav iecēlis sev vietnieku aiz svarīga iemesla, vai arī ir to iecēlis, bet tas atkritis bez viņa ziņas vai līdzdalības.

Jautājumu par to, vai iemesls ir svarīgs, izšķir tiesa pēc sava ieskata.

 

1503. Promesošie un tiem pielīdzinātie, ja viņiem nav cita līdzekļa savu zaudēto tiesību atgūšanai, var lūgt, lai atjauno agrāko stāvokli.

SEPTĪTĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesiska darījuma iztulkošana.

1504. Darījumu iztulkojot jāskatās uz darījumā lietoto vārdu nozīmi, un ja tie nav divējādi saprotami, tad tie cieši jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu.

 

1505. Ja rodas šaubas par vārdu nozīmi, jāievēro to jēgums un darījuma dalībnieku skaidri izsacītais vai kā citādi izrādītais nodoms.

 

1506. Pavisam tumši un nesaprotami, kā arī tieši sevī pretrunīgi gribas izteikumi nemaz nav iztulkojami, bet ir atzīstams par neesošiem.

 

1507. Iztulkojumam, pēc kura darījums tiek uzturēts un pēc iespējas paliek spēkā, dodama priekšroka pret tādu iztulkojumu, kuram ir otrādas sekas.

 

1508. Saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam, kurš vismazāk saista parādnieku.

 

1509. Divpusēji darījumi, kas uzliek kādus pienākumus abām pusēm, šaubu gadījumā iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk.

 

1510. Darījumi par uzturu un pēdējās gribas rīkojumi jāiztulko tā, lai šaubu gadījumā arvien paliktu spēkā ar darījumu vai rīkojumu nodibinātās tiesības pēc iespējas plašākā apmērā.

OTRĀ NODAĻA.
Līgumi.

1511. Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā, šeit pieņemtā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību (1401.p.).

 

1512. Pie katra saistību līguma būtības pieder vienas pusei apsolījums un tā pieņemšana no otras puses (vienpusējs līgums), vai savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm (divpusējs vai vairākpusējs līgums).

 

1513. Vienpusējs apsolījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nenodibina nekādu saistību.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Līdzēji.

1514. Viss, kas noteikts par personu spēju tiesisku darījumu taisīšanai vispār, piemērojams arī līgumu noslēgšanai.

 

1515. Ja kāds darbojas atklāti kā otra vietnieks, t.i. noslēdz līgumu tieši viņa vārdā, nepārkāpdams savas varas robežas, tad līgums, tiklab pienākumu, kā arī tiesību ziņā, saista tieši pašu atvietojamo.

 

1516. Ja kāds darbojas otra vietā klusi, t.i. noslēdz gan līgumu šā otra vietā, bet ne viņa vārdā, tad līgums ir spēkā kā pienākumu, tā arī tiesību ziņā tikai attiecībā uz tā noslēdzēju, bet uz atvietojamo tā spēks attiecas tikai tad, kad līgums uz viņu sevišķi pārvests.

 

1517. Ja klusais vietnieks izlieto pēc līguma saņemto atvietojamam par labu, tad uz šo pēdējo tieši pāriet, samērā ar izlietoto, arī pienākuma izpildīšana otrai līdzējai pusei par labu.

 

1518. Ja vietnieks pārkāpis viņam piešķirto varu vai ja viņam nemaz nav bijis vietnieka īpašību, tad otrs līdzējs var vērst savus prasījumus tikai pret viņu, ja vien atvietojamais nav vēlāk līgumu apstiprinājis.

 

1519. No līguma izrietošās tiesības un saistības, ciktāl tās nav tīri personiskas, pāriet uz līdzēju mantiniekiem un tiesību pēcniekiem, ja vien likumā nav paredzēts noteikts izņēmums.

Bez šā gadījuma, trešām personām neizriet no līguma vispār ne tiesības ne saistības, ja vien līdzēji nav viņu vietnieki (1515.-1518.p.).

 

1520. Ja viens līdzējs dod otram kādu apsolījumu par labu trešai personai, tad nevien tas, kam šis apsolījums dots, bet arī trešā persona, kam par labu tas dots, iegūst tiesību prasīt no apsolītāja tāda līguma izpildījumu.

 

1521. Tiesība, kas izriet no tāda līguma (1520.p.), trešai personai kļūst patstāvīga un neatkarīga no tā gribas, kam apsolījums dots, tikai tad, kad viņa pati pievienojas līgumam.

 

1522. Kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam (1521.p.), tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem: viņi vienmēr no tā var atkāpties savstarpēji vienojoties, un tas, kam dots apsolījums trešai personai par labu, var vienpusēji atsvabināt otru no viņa uzņemtās saistības; bet šim otrajam nav savukārt tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, un tamdēļ, tiklīdz apsolījuma ņēmēja griba vairs nav grozāma, piemēram, pēc viņa nāves vai pēc tam, kad viņš zaudējis spēju izteikt savu gribu, no līguma izrietošā trešās personas tiesība kļūst patstāvīga.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.11.2012. likumu)

 

1523. Trešai personai, kam par labu kautkas apsolīts pēc citu personu līguma, nav pienākums šo apsolījumu pieņemt; ja viņa no tā atteicas, tad varbūtējas sekas jānes vienīgi tai pusei, kas apsolījumu pieņēmusi.

 

1524. Kreditors var būt arī persona, kas nav individuāli noteikta, ja parādnieks izdotā dokumentā apņemas izpildīt tajā apzīmēto saistību katram tā uzrādītājam.

 

1525. Izlaist tādus uzrādītāja papīrus var, bez pašas valsts, viņas nodibinātas vai apstiprinātas kreditiestādes un akciju sabiedrības.

 

1526. Uzrādītāja papīra turētājs, kamēr šis papīrs atrodas viņa rokās, uzskatāms par kreditoru pret tā izdevēju, bet pēdējais par viņa parādnieku.

 

1527. Ar uzrādītāja papīru nodibinātu prasījuma tiesību cedē, nododot šo papīru no rokas rokā.

 

1528. Uzrādītāja papīra tālākdevējs (1527.p.) atbild saņēmējam tikai par prasījuma esamību, t.i. papīra īstumu, bet nevis par prasījuma drošību, t.i. par parādnieka maksātspēju.

 

1529. Uzrādītāja papīra parādnieks nevar celt pret uzrādītāju nekādas ierunas, kas viņam būtu bijušas pret pirmo vai kādu sekojošo šā papīra turētāju; tāpat arī viņš nevar izvairīties savu saistību izpildīt, atsaucoties uz to, kādā kārtā vai par kādu cenu uzrādītājs šo papīru ieguvis.

 

1530. Uzrādītāja papīri var būt kā lietu, tā arī personisku jeb prasījumu tiesību priekšmets.

 

1531. Ja turētājs tādu papīru nozaudē vai ja tas iet bojā, tad viņš var lūgt tiesu, lai uzaicina tā turētāju, un ja pēc noliktā termiņa notecējuma neviens nav pieteicies un nav kādu citu šķēršļu, viņš var prasīt, lai atzīst nozaudēto papīru par iznīcinātu un atvieto to ar jaunu, vai arī, ja jau iestājies maksājuma termiņš, prasīt samaksu.

Pret jauno turētāju, kas pieteicies uz uzaicinājumu, īpašuma prasība pielaižama tikai tad, kad viņš papīru ieguvis ļaunā ticībā, kas jāpierāda; labticīgam papīra turētājam nav tas jāizdod.

 

1532. Uzrādītāja papīrus var izņemt no apgrozības, taisot uzrakstu uz turētāja vārdu vai kādas citas atzīmes, kā par to noteikts kreditiestāžu statūtos.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Līdzēju vienošanās.

1533. Līgums uzskatāms par galīgi noslēgtu tikai tad, kad starp līdzējiem notikusi pilnīga vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām (1470.p.), ar nolūku savstarpēji saistīties.

Ja pēc likuma vai līdzēju vienošanās līgums jāizteic zināmā formā, tad tam piemērojami 1475. un turpmākie un 1482. un turpmākie panti.

 

1534. Starp līdzējiem notikušā vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām, ja viņi tieši paturējuši sev tiesību vēl norunāt par zināmiem blakus noteikumiem, uzskatāma tikai par iepriekšēju apspriedi. Bet kad blakus noteikumu dēļ viņi nav atstājuši sev tādu tiesību, tad līgums atzīstams par galīgi noslēgtu, ja vien no tā nav redzams pretējs nodoms, un tādā gadījumā darījuma dabiskās sastāvdaļas (1471.p.) nodibināmas pēc likuma noteikumiem par šā darījuma raksturu, bet nejaušās (1472.p.) – pēc tiesas ieskata.

 

1535. Puses var dot savu piekrišanu vai nu abas reizē, vai viena pirms otras; tādā kārtā darījums var iesākties vai nu ar vienas puses apsolījumu, kuru pēc tam pieņem otra puse, vai arī ar pieņemšanu, kas izteikta pieprasījuma vai lūguma veidā.

 

1536. Vienas vien puses uzaicinājumam noslēgt līgumu nav saistoša spēka, pat ja tam būtu pievienots arī noteikts apsolījums, un tādēļ, iekam otra puse nav šo apsolījumu pieņēmusi, viņa var ņemt to atpakaļ.

 

1537. Ja līgumu slēdz starp klātneesošiem, tad tas uzskatāms par noslēgtu no tā brīža, kad priekšlikuma piedāvātāju ir sasniegusi priekšlikuma saņēmēja beznosacījuma piekrišana.

(04.06.2009. likuma redakcijā)

 

1538. Ja priekšlikuma piedāvātājs noliek atbildei noteiktu termiņu, tad līdz šā termiņa notecējumam viņš ir saistīts, bet ja termiņš nav nolikts, viņam ir tiesība ņemt atpakaļ savu priekšlikumu, kad otra puse vilcinās ar paziņojumu par tā pieņemšanu. Jautājumu par to, vai otra puse vilcinājusies, izšķir tiesa. Tirdzniecības lietās par vilcinājumu atzīstams katrs gadījums, kad paziņojums nav noticis iespējami īsā laikā.

 

1539. Ja priekšlikumu ņem atpakaļ, bet persona, kurai tas piedāvāts, nezina un nevar zināt par šādu atpakaļņemšanu un arī nav vainīga nekādā vilcinājumā, tad priekšlikuma piedāvātājam jāatlīdzina šai personai zaudējumi, kas tai radušies no pārliecības, ka priekšlikums paliek spēkā.

 

1540. Kas ar sludinājumu izsolījis par kādas darbības izdarīšanu zināmu atlīdzību, tas var, kamēr šī darbība nav vēl atbilstošā kārtā izdarīta, atsaukt savu izsolījumu, bet tikai ar tādu pašu sludinājumu. Bet ja kāds jau izdarījis sagatavojumus tā izpildīšanai, par ko atlīdzība bijusi izsolīta, tad izsolītājs paliek saistīts ar savu sludinājumu, tomēr pieņemot, ka norādīto darbību izdara pienācīgā kārtā. Ja izsolītājs nolicis izpildīšanai zināmu termiņu un tas notek, tad izsolījums zaudē spēku, bet pirms termiņa notecējuma to nevar atsaukt.

 

1541. Priekšlīgums, kura mērķis ir nākoša līguma noslēgšana, ir spēkā, tiklīdz ar to nodibinātas līguma būtiskās sastāvdaļas.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Līguma priekšmets.

1542. Viss, kas noteikts 1412. un turpmākos pantos par tiesiska darījuma priekšmetu, attiecas arī uz līguma priekšmetu.

 

1543. Līgumi par kautko neiespējamu nav spēkā; bet kad izpildīšana ir neiespējama nevis vispārīgi, bet tikai apsolītājam, vai kad neiespējamība ir viņa paša darbības sekas, tad viņam jāatlīdzina zaudējumi tam, kam viņš devis apsolījumu. Ja apsolījuma priekšmets ir alternātīvs un vienu no priekšmetiem nav iespējams izpildīt, tad saistība uzskatāma par beznosacījuma saistību, kas vērsta tikai uz iespējamo priekšmetu.

 

1544. Līgums par neapgrozāmu lietu nav spēkā pat arī tad, ja tā vēlāk kļūtu apgrozāma; bet ja tas, kam šī lieta bijusi apsolīta, nav zinājis par lietas īpašību, viņš var prasīt no pretinieka zaudējumu atlīdzību. Ja lieta izņemta no apgrozības tikai attiecībā uz parādnieku, bet kreditors var to valdīt, tad līgums ir spēkā.

 

1545. Līgums par svešu lietu, kaut arī tas noslēgts bez tās īpašnieka gribas un ziņas, nodibina spēkā esošu prasījuma tiesību, izņemot gadījumu, kad līgums attiecas uz noziedzīga nodarījuma ceļā iegūtu lietu un persona, kurai dots apsolījums, to zina.

 

1546. Līgums, kurā apsolīts, ka trešā persona kautko izpildīs, nesaista ne apsolītāju, ne arī šo trešo personu.

Izņēmuma veidā tāds apsolījums ir spēkā sekojošos gadījumos:

1) kad kāds uzņemas svešu parāda saistību;

2) kad kāds apsola gādāt par sevi galvinieku;

3) kad kādas personas lietvedis dod apsolījumu un apgalvo, ka šī persona to apstiprinās;

4) kad apsolījums dots, nodrošinot to ar līgumsodu vai uzņemoties atlīdzināt zaudējumus.

Visos šajos gadījumos, apsolījumu neizpildot, jāmaksā vai nu līgumsods, vai zaudējumu atlīdzība.

 

1547. Ja kāds apsola vai nu gādāt, lai trešā persona kautko izpilda, vai viņu pie tam piedabūt, tad tā jau ir apsolītāja paša darbība, un tādēļ viņam jāatlīdzina zaudējumi, ja minētā trešā persona neuzņemas izpildīt.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Līgumu blakus noteikumi.

1548. Katrā līgumā var ievest dažādus blakus noteikumus, un proti, nosacījumus un termiņus.

I. Nosacījumi.

1. Nosacījumu veidi.

1549. Nosacījums ir tāds blakus noteikums, ar kuru līguma spēks darīts atkarīgs no kāda nākoša un nezināma vai vismaz par tādu domājama notikuma.

 

1550. Nosacījuma nav, kad no paša sākuma droši zināms, ka nākotnē gaidāmais notikums iestāsies, vai ka notiks pretējais, t.i. ka tas neiestāsies. Pirmajā gadījumā nosacījumu sauc par nepieciešamu, bet otrajā – par neiespējamu. Pie neiespējamiem pieskaita arī nosacījumus par nenovēršama notikuma neiestāšanos, bet pie nepieciešamiem – nosacījumus par neiespējama notikuma neiestāšanos.

 

1551. Nosacījumi ir vai nu atliekoši, vai atceļoši, raugoties pēc tam, vai ar tiem nosacīts līguma spēka sākums vai beigas.

 

1552. Nosacījumi ir vai nu nejauši, kad to iestāšanās nemaz neatkarājas no nosacīti tiesīgās personas patvaļas, vai patvaļīgi, kad tie atkarājas vienīgi no šās personas patvaļas, vai beidzot jaukti, kad nejaušība sakrīt ar patvaļu. No šiem trim nosacījumu veidiem atšķiras vēl tādi, kuru iestāšanās atkarājas no trešās personas patvaļas.

 

1553. Nosacījumi kļūst neiespējami vai nu aiz fiziskiem, vai tiesiskiem iemesliem.

Tiesiski neiespējamiem nosacījumiem pielīdzināmi spēka ziņā pretlikumīgi un netikumīgi nosacījumi, t.i. tādi, kas ar savu saturu tieši vai netieši veicina pretlikumīgu vai netikumīgu darbību.

 

1554. Nosacījumi, kas pēc 588.panta nav pielaižami pēdējās gribas rīkojumos, nav atļauti arī līgumos.

2. Nosacījumu tiesiskās sekas.

1555. Ja nosacījums izteikts tik nenoteikti vai tumši, ka to nav iespējams iztulkot, tad arī ar to nosacītais rīkojums nav spēkā.

 

1556. Ja nosacījuma izpildīšana atkarājas vienīgi no tiesīgās personas gribas, t.i. kad noteikts, ka parādniekam jāizpilda sava saistība tad, kad kreditors grib to pieņemt, tad tāds nosacījums neietekmē darījumu, ja vien no rīkojuma satura nav skaidri redzams tam pretējs nodoms.

Ja izpildīšana nosacīta vienīgi pēc parādnieka gribas, tad līgums nav spēkā.

 

1557. Nosacīts prasījums pāriet uz nosacītā kreditora mantiniekiem, izņemot gadījumu, kad prasījums vai nosacījuma izpildīšana bijusi saistīta tieši ar viņa personu. Tāpat arī nosacīts prasījums patur savu spēku pret nosacītā parādnieka mantiniekiem.

 

1558. Kamēr vēl nav zināms, vai atliekošais nosacījums iestāsies vai ne, nosacīti tiesīgai personai paliek tikai nogaidu tiesība, kuru pretlīdzējs nevar atņemt ne vienpusēji atkāpjoties, ne arī kā citādi pēc savas gribas.

 

1559. Nosacīti saistītais nedrīkst darīt neko tādu, ar ko atturētu nosacījuma iestāšanos.

Nosacīti tiesīgais nevar pirms nosacījuma iestāšanās celt prasību līgumu izpildīt, bet, ja nosacīti saistītais apdraud viņa tiesību vai dod viņam kādu citu iemeslu, var prasīt no tā nodrošinājumu nosacījuma iestāšanās gadījumam.

 

1560. Ja pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar atliekošu nosacījumu, nosacīti tiesīgajam ir nodota kāda lieta, tad līdz tam laikam, kamēr vēl nav zināms, vai nosacījums iestāsies vai ne, viņš uzskatāms par svešās lietas pārvaldītāju, nevar kļūt par tās īpašnieku ar ieilgumu, un pēc pieprasījuma viņam tā jādod atpakaļ, bet līdz ar to viņš arī nenes risku par lietu.

 

1561. Kad atliekošs nosacījums iestājies, līgums uzskatāms it kā no paša sākuma noslēgts bez nosacījuma, ja izpildāmais priekšmets tajā laikā vēl pastāv. Lietas bojāšanās šajā starplaikā jācieš kreditoram, un viņam nav tiesības prasīt, lai parādnieks dod atpakaļ ienākumus, kurus tas pa šo laiku saņēmis. Noilgums prasības tiesībai, kas izriet no līguma, skaitāms tikai no nosacījuma iestāšanās laika.

 

1562. Kad droši zināms, ka atliekošs nosacījums neiestāsies, tad līgums uzskatāms it kā pavisam nenoslēgts; tāpēc viss, kas pēc tā jau būtu izpildīts, jādod atpakaļ vai jāatlīdzina.

 

1563. Kamēr vēl nav zināms, vai atceļošais nosacījums iestāsies vai ne, līgums ir spēkā, tāpat kā beznosacījuma līgums, un ja tiesīgajam uz šā līguma pamata nodod kādu lietu, tad viņš kļūst par tās īpašnieku un var izlietot visas īpašnieka tiesības.

 

1564. Atceļoša nosacījuma neiestāšanās sekas ir tās, ka līgums paliek spēkā, un tādēļ arī uz tā pamata iegūtais īpašums kļūst neatceļams.

 

1565. Ja atceļošs nosacījums iestājas, līgums atzīstams it kā par nemaz nepastāvējušu. Abām pusēm tad jādod atpakaļ viss, ko tās uz līguma pamata viena no otras saņēmušas; bet pa starplaiku ievāktie augļi paliek tam, kas tos līgumam pastāvot saņēmis. Ja tajā pašā starplaikā viena no pusēm piešķīrusi tiesības uz lietu trešām personām, tad šīs tiesības, neraugoties uz atceļošā nosacījuma iestāšanos, paliek spēkā; bet šo tiesību nodibinātājam ir pienākums gādāt par to atcelšanu pret savu pretlīdzēju vai, ja tas nav iespējams, jāatlīdzina viņam zaudējumi.

 

1566. Ja pa to laiku, kamēr atceļošs nosacījums svārstās, ir iemesls baidīties, ka nosacīti tiesīgais nosacījumam iestājoties nevarēs izpildīt savu saistību (1565.p.), tad nosacīti saistītais var prasīt no viņa nodrošinājumu.

 

1567. Nepieciešamiem nosacījumiem (1550.p.) nav nekādu seku, un līgums, kurā tie ievesti, atzīstams par beznosacījuma līgumu.

 

1568. Neiespējams atliekošs nosacījums (1550.p.), ja tas ir apstiprinošs, iznīcina līguma spēku; bet ja tas ir noliedzošs, tad līgums paliek spēkā kā beznosacījuma līgums. Neiespējamam atceļošam nosacījumam, kā apstiprinošam, tā noliedzošam, nav nekādu seku.

Ja nosacījums ir neiespējams tikai pa daļai, tad iespējamā daļa patur savu spēku.

 

1569. Ja nosacījuma izpildīšana saistīta ar nepārspējamu grūtību tikai tai personai, uz kuru tā tieši attiecas, tad šis nosacījums tomēr ir spēkā. Ja turpretim grūtības cēlonis pastāv visiem kopējos apstākļos, tad tāds nosacījums pielīdzināms neiespējamam.

Ja kāds nosacījums gan izrādās neiespējams tā noteikšanas laikā, bet vēlāk, apstākļiem grozoties, tā izpildīšana kļūst iespējama, tad tāds nosacījums atzīstams par iespējamu.

 

1570. Netikumīgi un pretlikumīgi nosacījumi (1553.p. 2.d.) pilnīgi iznīcina no tiem atkarīgo rīkojumu.

 

1571. Līgums, ar ko kāds uzņēmies ciest zināmu zaudējumu, ja viņš izdarītu kautko netikumīgu vai pretlikumīgu, ir spēkā.

Līgums, ar ko kāds nolīdzis sev kautko par pretlikumīgas darbības nedarīšanu vai tikai par sava pienākuma izpildīšanu, nesaista.

3. Nosacījumu izpildīšana.

1572. Apstiprinošs nosacījums ir izpildīts tajā brīdī, kad notikums patiesi noticis; bet noliedzošs – tajā brīdī, kad ir skaidrs, ka notikums ir neiespējams.

 

1573. Nosacījuma izpildīšanas veids noteicams saskaņā ar nodomu, kāds bijis viņu noteicot, tā kā viņa burtiska izpildīšana no vienas puses nav arvien pietiekoša, bet no otras – nav arvien nepieciešama.

Arī tad, ja notikums vai darbība, no kuriem atkarājas līguma spēks, ir paši par sevi pavisam bez nozīmes, tomēr jānogaida to iestāšanās vai izpildīšana.

 

1574. Ja nosacījuma izpildīšanai nolikts zināms termiņš, tad tas ir jāievēro, bet ja to neievēro, nosacījums uzskatāms par neizpildītu. Pie tam tomēr jāatskaita laiks, pa kuru parādnieks bez savas vainas bijis kavēts to izpildīt. Ja termiņš nav nolikts, tad ir vienalga, kad nosacījumu izpilda.

 

1575. Ja noteikti vairāki nosacījumi kopīgi, tad katrs no tiem jāizpilda pilnīgi; bet ja tie noteikti alternātīvi, tad pietiek, ka izpilda vienu, pēc tās personas ieskata, kura ar šiem nosacījumiem aprobežota.

Ja no alternātīvi noteiktiem nosacījumiem kādu izpildīt vēlāk kļūst neiespējams, tad pietiek, ka izpilda otru, pat tad, ja nosacījuma noteicējs būtu paturējis sev izvēles tiesību.

 

1576. 594. un 595.panta noteikumi par pēdējās gribas rīkojuma nosacījumu izpildīšanu attiecas arī uz līgumu nosacījumiem.

 

1577. Nosacījums uzskatāms par izpildītu, kad tas, kam par labu tas bijis noteikts, otru pusi atsvabina no pienākuma to izpildīt.

 

1578. Ja saistītais izpilda savu saistību pirms noliktā nosacījuma iestāšanās tajās domās, ka tas jau iestājies, tad viņam ir tiesība prasīt atpakaļ savu izpildījumu, ja vien nosacījums pa to laiku nav patiesi iestājies.

II. Termiņi.

1579. Ar termiņu no līguma izrietošās tiesības sākumu vai ilgumu dara atkarīgu no zināma brīža iestāšanās, kuru, saskaņā ar to, sauc vai nu par sākuma, vai beigu termiņu.

 

1580. Termiņa ievešana līgumā neietekmē pašu tiesību, kas uzskatāma par iegūtu bez nosacījuma un tādēļ pāriet arī uz mantiniekiem un ir aprobežota tikai ar zināmu laiku tās izlietošanā.

 

1581. Ar apzīmējumu "dažas" jeb "kādas" dienas, nedēļas, mēneši u.t.t. šaubu gadījumā jāsaprot trīs tādi laika sprīži.

 

1582. Ja termiņš noteikts atkarībā no nākoša notikuma, par kuru nav zināms, vai tas iestāsies, tad šaubu gadījumā laika apzīmējums pieņem nosacījuma raksturu.

 

1583. Ja noteikt laiku, no kura var izlietot ar līgumu piešķirto tiesību, atstāts pilnīgi tās personas ieskatam, kurai šī tiesība piešķirta, tad tā pāriet arī uz viņas mantiniekiem.

Maksājumu vai izpildījumu, kuriem termiņu noteikt atvēlēts parādniekam, nevar prasīt agrāk kā pēc viņa nāves.

Ja noteikt lietošanas tiesības ilgumu atkarājas no lietas īpašnieka, tad šī tiesība izbeidzas ar viņa nāvi, ja vien viņš pats dzīvs būdams nav noteicis tās ilgumu.

 

1584. Šaubu gadījumā par katru termiņu pieņemams, ka tas noteikts drīzāk par labu saistītajam, nekā tiesīgajam.

 

1585. Saistītais var izpildīt savu saistību arī pirms noteiktā termiņa, ja nav norunāts tieši pretējais, vai ja no lietas apstākļiem nav skaidri redzams, ka termiņš bijis noteikts kreditoram par labu.

Ja saistītais izpilda savu saistību pirms noteiktā termiņa, tad viņam nav tiesības prasīt savu izpildījumu atpakaļ.

 

1586. Termiņa iestājai nav atpakaļēja spēka, un tādēļ tam, kam lieta jāizdod, nav pienākums līdz ar to izdot arī augļus, kas saņemti no tās kopš līguma noslēgšanas laika.

PIEKTĀ APAKŠNODAĻA.
Līguma sekas.

1587. Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

 

1588. Viena puse nevar atkāpties no līguma bez otras piekrišanas pat arī tad, ja pēdējā to neizpilda, un tādēļ, ka viņa to neizpilda.

 

1589. Vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama tikai tad, kad tā pamatota ar paša līguma raksturu, vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums, vai arī kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta.

 

1590. Katrai pusei ir pret otru prasības tiesība par līguma izpildīšanu, un šī tiesība pāriet arī uz viņu mantiniekiem, izņemot tos gadījumus, kad saistība pēc līguma aprobežota ar līdzēja personu, vai kad līguma priekšmets ir tāda darbība, kurā ir nozīme paša saistītā sevišķām personiskām spējām un attiecībām.

 

1591. Ja ceļ prasību par divpusēja līguma izpildīšanu, prasītājam vai nu jāpiesola pienācīgs izpildījums, vai jāpierāda, ka viņš no savas puses līgumu jau izpildījis. Pretējā gadījumā pret viņu var celt līguma neizpildīšanas ierunu, ja vien no pašas līgumiskās attiecības rakstura neizriet, ka atbildētājam pienākas papriekš izpildīt.

 

1592. Neviens līgums, kas veicina kautko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu, nesaista. Ja viena puse ar viltu ir piedabūta noslēgt tādu līgumu, tad viņai ir tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību.

SESTĀ APAKŠNODAĻA.
Atbildības pienākums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1593. Katrā atlīdzināma atsavinājuma līgumā, kā: pirkumā, maiņā, mantojuma un kopmantas dalījumā, ieķīlājumā un izlīgumā, atsavinātājam jānes atbildība pret ieguvēju par to:

1) ka lietu neattiesās;

2) ka lietai nav nekādu apslēptu trūkumu un ka tai ir visas tās labās īpašības, kādas apgalvotas vai pieņemamas.

 

1594. Atbildības pienākums pastāv, kaut arī līgumā par to nekas nebūtu tieši noteikts.

 

1595. Atbildības pienākumu nes lietas atsavinātājs, vienalga, vai viņš to atsavinājis pats, vai caur vietnieku; pēdējais atbild tikai tad, ja viņš pats tieši to uzņēmies vai pārkāpis sava pilnvarojuma robežas. Atbildību nenes ne tiesa par pārdevumu izsolē, ne ķīlas ņēmējs, kurš atsavina ķīlu.

 

1596. Atbildības pienākums attiecas uz visu, kas ir atsavinājuma priekšmets.

Ja atsavinātas vairākas atsevišķas lietas kopā, tad atsavinātājs atbild par katra atsevišķa priekšmeta attiesājumu. Bet ja atsavina lietu kopību (848.p.), tad par tajā esošiem atsevišķiem priekšmetiem viņš atbild tikai tad, ja atsavinot nav bijusi domāta tik daudz kopība visā tās sastāvā, kā tās atsevišķas daļas, vai ja atsevišķās daļas noteikti nosauktas. Ja turpretim, atsavinot lietu kopību, bijusi domāta tikai kopība visā tās sastāvā, tad atsevišķās daļas atzīstamas par atsavinātām tādā stāvoklī, kādā tās atradušās, pieņemot tomēr, ka atsavinātājs pie tam nav rīkojies ļaunprātīgi.

 

1597. Riskantos līgumos, to starpā arī cerības pirkumā, atsavinātājam nav jānes atbildības pienākums, ja vien viņš nav rīkojies ļaunprātīgi.

II. Atbildība par attiesājumu.

1. Atbildības nosacījumi attiesājumā.

1598. Attiesājumā ir nepieciešami, ka lieta attiesāta no tās ieguvēja par labu trešai personai, pilnīgi vai pa daļai, noteiktā tiesas kārtībā, uz tādas tiesības pamata, kas pastāvējusi jau atsavināšanas laikā.

 

1599. Attiesājums, kas iespējams vēl tikai nākamībā, nerada ar notikušu attiesājumu saistītas prasības.

 

1600. Notikuša attiesājuma gadījumā (1598.p.) atbildības pienākumu pret lietas ieguvēju nes tās atsavinātājs, saprotot šeit tās attiesāšanu par labu trešai personai nevien pamatojoties uz īpašuma tiesību, bet arī uz jebkādu citu lietu tiesību.

Ja trešā persona ceļ prasību par kādu servitūtu, izņemot lietojuma tiesību, tad piemērojami noteikumi, kas paredz atbildību par trūkumiem (1612. un turpm.p.).

 

1601. Tiklīdz pret ieguvēju ceļ attiesājuma prasību, viņam jāaicina atsavinātājs piedalīties prāvā un atvietot viņu, bet ja bijuši vairāki atsavinātāji, tad jāaicina tie visi.

Ja pēc aicinājuma atsavinātājs nepiedalās prāvā un neuzņemas atvietot ieguvēju, tad pēdējam jāved prāva pašam un jāizlieto pret celto prasību visi viņam pieejamie un zināmie aizstāvības līdzekļi.

Ja ieguvējs nav laikā aicinājis atsavinātāju piedalīties prāvā, vai ved prāvu nolaidīgi, vai ielaižas ar pretinieku izlīgumā, vai arī nodod lietu izšķirt šķīrējtiesai, tad viņš zaudē tiesību celt prasību pret atsavinātāju.

 

1602. Atsavinātāja neaicināšana piedalīties prāvā ieguvējam nekaitē:

1) ja ieguvējs bijis atsvabināts no šā pienākuma ar līgumu;

2) ja atsavinātājs atrodas prombūtnē un viņa uzturēšanās vieta nav zināma;

3) ja atsavinātājs pats ar nodomu kavējis aicināšanu.

2. Gadījumi, kad atkrīt atsavinātāja
atbildības pienākums.

1603. Atsavinātājs nenes atbildības pienākumu:

1) ja ieguvējs zaudē viņam atsavināto lietu ne pēc tiesas sprieduma, bet pēc administrātīvas varas rīkojuma, vai sakarā ar vardarbību, vai ar kādu dabas spēku;

2) ja attiesājuma iemesls iestājies tikai pēc notikuša atsavinājuma un tā tad paša ieguvēja darbības vai bezdarbības dēļ;

3) ja ieguvējs, zinādams, ka viņam atsavina svešu vai ieķīlātu lietu, nav attiesājuma gadījumam noteikti paturējis sev tiesību celt prasību;

4) ja prāva zaudēta un nobeigusies ar attiesājumu aiz paša ieguvēja vainas vai nolaidības;

5) ja ar līgumu vai nu ieguvējs tieši atteicies no tiesības prasīt atbildību, vai arī atsavinātājs tieši atteicies no šā pienākuma; bet ja pēdējais pie tam rīkojies ļaunā nolūkā, tad viņam tomēr jāatlīdzina ieguvējam nodarītie zaudējumi.

 

1604. Piedāvājums dot ieguvējam no viņa jau attiesāto lietu brīvu no jebkādām prasībām neatsvabina atsavinātāju no viņa atbildības pienākuma.

3. Atsavinātāja atbildības pienākuma apmērs.

1605. Kad atsavinātā lieta attiesāta, tās atsavinātājam jāatlīdzina visi zaudējumi, kādus ieguvējs no tam cietis, ieskaitot izdevumus prāvai vai pašai lietai, ja vien šos pēdējos nav jau atmaksājis tas, kam lieta piespriesta.

 

1606. Ja attiesātās lietas vērtība palikusi negrozīta, tad atsavinātājam jāatlīdzina prāvas izdevumi un jādod atpakaļ tikai viņa saņemtā maksa par lietu. Pretējā gadījumā jāņem vērā tā vērtība, kāda lietai bijusi attiesājuma laikā, tomēr ar to nosacījumu, ka ieguvējs nekādā ziņā nedabū vairāk kā divreiz tik, cik viņš pats samaksājis.

 

1607. Ja vairākas lietas atsavinātas kopā par kopīgu cenu, bet pēc tam attiesātas tikai dažas no tām, tad atsavinātājam jāatlīdzina par attiesātām, kaut arī pārējo lietu vērtība līdzinātos vēl pilnai summai, kas samaksāta par visām lietām kopā.

 

1608. Ja ir attiesātas atsavinātās lietas daļas vai piederumi, jāņem vērā nevien vērtība, kāda tiem ir pašiem par sevi, bet arī ar to radies pārējo, neattiesāto daļu vērtības pamazinājums.

 

1609. Ja līdzēji atsavinot sevišķi vienojušies savā starpā par atlīdzības apmēru lietas attiesājuma gadījumā, tad lieta izšķirama uz šās vienošanās pamata.

 

1610. Ja ir vairāki atsavinātāji, tad atbildības pienākumu viņi nenes solidāri, bet katrs atsevišķi par savu daļu.

 

1611. Atsavinātāja atbildības pienākums turpinās tik ilgi, kamēr kāds var vērst kādas prasības uz atsavināto lietu, un tā tad izbeidzas ne agrāk kā tad, kad ieguvējs iegūst uz šo lietu viņam atsavināto lietu tiesību ar ieilgumu. Bet ja atsavināts ir nekustams īpašums un to atsavinot ir izdarīts uzaicinājums, tad atbildības pienākums izbeidzas, ja līdz šajā uzaicinājumā noteiktā termiņa notecējumam nekādas prasības nav pieteiktas.

III. Atbildība par trūkumiem un īpašībām.

1. Atsavinātāja atbildība vispār.

1612. Atsavinātājs atbild nevien par atsavinātās lietas vainām vai trūkumiem, ko viņš zinājis un nav uzrādījis, bet arī par viņam nezināmiem apslēptiem trūkumiem.

 

1613. Atsavinātājs neatbild ne par nenozīmīgiem trūkumiem, kas nekavē visumā lietas lietošanu, ne arī par tādiem, kas ieguvējam bijuši zināmi, vai vismaz, piegriežot visparastāko uzmanību, nevarētu palikt viņam apslēpti.

Atsavinātājs ir atsvabināts no jebkādas atbildības arī tad, ja lietas trūkumi bijuši zināmi tikai tās ieguvēja vietniekam.

 

1614. Atbildība par lietas trūkumiem krīt uz atsavinātāju tikai tad, ja tie bijuši jau pirms atsavinājuma līguma noslēgšanas, bet nav radušies vēlāk.

Trūkumiem, kas lietai bijuši pirms tās atsavināšanas, bet atsavinājuma laikā novērsti, nav nozīmes.

 

1615. Nepaziņošana par vispār zināmām nastām, kas guļ uz atsavināmo lietu, neuzliek atsavinātājam nekādu atbildību.

 

1616. Atsavinātājs katrā gadījumā atbild par tiem trūkumiem, par kuriem viņš tieši apgalvojis, ka to nav.

 

1617. Lai gan atsavinātājs ar sevišķu līgumu var atteikties no atbildības par trūkumiem, tomēr arī šajā gadījumā viņš no tās atsvabinās tikai tad, ja viņš šos trūkumus nav ļaunā nolūkā apslēpis no ieguvēja vai viņam tos noklusējis.

 

1618. Ja atsavinātājs tieši apgalvojis, ka lietai ir zināmas labas īpašības, tad viņam par tām jāatbild pat arī tajā gadījumā, kad viņš to būtu apgalvojis jau pēc atsavināšanas.

Lietas slavēšana vispārējos izteicienos neuzliek atsavinātājam nekādus citus pienākumus, bez tās atbildības, ko nes katrs atsavinātājs.

2. Atsavinātāja atbildības apmērs un ieguvēja
aizsardzības līdzekļi.

1619. Ja atsavinātājs uzņēmies atbildību noteiktās robežās, tad no viņa nevar prasīt neko pāri par tām, ja vien viņš nav darbojies ļaunā nolūkā.

 

1620. Atsavinātājam, kas ļaunā nolūkā noklusējis vai apslēpis viņam zināmos lietas trūkumus, vai noteikti apgalvojis, ka tai ir zināmas īpašības, jāatlīdzina ieguvējam visi zaudējumi.

Visos citos gadījumos ieguvējam ir tiesība tikai prasīt, pēc paša izvēles, vai nu līguma atcelšanu, vai lietas cenas samazināšanu.

 

1621. Pārdodot mazvērtīgas lietas, līguma atcēluma prasība nav pielaižama.

 

1622. Līguma atcēluma prasības mērķis ir tas, lai pārdoto lietu ņemtu atpakaļ un atdotu par to saņemto maksu vai citu kādu pretizpildījumu.

 

1623. Atsavinātājam jāatdod par lietu saņemtā maksa līdz ar procentiem un bez tam jāatlīdzina lietas labā taisītie nepieciešamie un derīgie izdevumi un lietas atsavināšanas izmaksas, kā arī no tam radies mantas samazinājums; līdz ar to viņam jāatsvabina ieguvējs no visiem pienākumiem, kas tam bijuši jāuzņemas pēc atsavinājuma līguma vai šā līguma dēļ.

 

1624. Kad ieguvējs cēlis līguma atcēluma prasību, viņam jādod atpakaļ lieta līdz ar visiem tās piederumiem, kā arī augļiem, tiklab saņemtiem, kā nolaidības dēļ nesaņemtiem. Bez tam viņam jāatlīdzina zaudējumi, kas nodarīti aiz viņa vainas, un jāatsvabina lieta no nastām un apgrūtinājumiem, ja viņš to apgrūtinājis. Iekam viņš nav izpildījis visu augšā minēto, viņš nevar prasīt no atsavinātāja, lai tas izpilda 1623.pantā norādītos pienākumus.

 

1625. Lietas cenas samazinājuma prasības mērķis ir tas, lai samazinātu cenu vai citu kādu pretizpildījumu tādā mērā, par cik mazāk būtu dots vai izpildīts par lietu, ja tās trūkumi būtu bijuši zināmi.

 

1626. Kamēr līgums nav vēl atcelts (1622. un turpm.p.), cenas samazinājuma prasību var atjaunot, tās pašas lietas trūkumu dēļ, vairākas reizes, tomēr ar nosacījumu, lai ieguvējs no tam negūst sev peļņu.

 

1627. Kamēr nav taisīts spriedums cenas samazinājuma prasībā, prasītājam vienmēr ir tiesība, ja viņš atzīst priekšmetu par gluži nederīgu, minētās prasības vietā celt līguma atcēluma prasību, tomēr ne citādi, kā atlīdzinot pretiniekam prāvas izdevumus agrākā lietā.

 

1628. Ieguvējs var aizstāvēt savu tiesību nevien ar prasību 1619. un 1620.pantā norādītā kārtībā, bet uz tā paša pamata, kas viņam dod prasības tiesību, var arī celt pienācīgi neizpildīta līguma ierunu pret atsavinātāja prasību par pretizpildījumu (1591.p.).

 

1629. Ja līgumu noslēguši vairāki ieguvēji solidāri, tad viņi var arī solidāri celt prasību. Ieguvēja mantiniekiem ir tiesība celt līguma atcēluma prasību tikai kopīgi; cenas samazinājuma prasību katrs no viņiem var celt arī neatkarīgi no pārējiem, savas daļas apmērā.

 

1630. Ja līgumu noslēguši vairāki atsavinātāji kopīgi, tad viņiem jāatbild abās prasībās (1620.p.) solidāri. Ja ir vairāki atsavinātāja mantinieki, prasību var celt tikai pret katru no tiem atsevišķi, viņa daļas apmērā.

 

1631. Prasības vēršas arī uz galvenās lietas piederumiem un daļām, kā arī uz lietu kopībā ietilpstošiem atsevišķiem priekšmetiem, pieņemot tomēr, ka atbildības pienākums pastāv attiecībā uz katru no tiem atsevišķi (1596.p. 2.d.). Tādā gadījumā, kaut arī trūkums izrādītos tikai vienā no šiem priekšmetiem, var prasīt, vai nu lai ņem atpakaļ visu veselo, vai lai samazina cenu, vai arī lai dod ar veselo samērīgu atlīdzību.

 

1632. Ja atsavinātā lieta ir attiesāta vai nejauši iet bojā, tad ar to nav novērstas prasības tās trūkumu vai apsolīto, bet neizrādījušos īpašību dēļ.

 

1633. Tiesība celt līguma atcēluma prasību noilgst notekot sešiem mēnešiem no līguma noslēgšanas dienas vai no tās dienas, kad dots sevišķs galvojums (1616., 1618. un 1619.p.).

 

1634. Tiesība celt cenas samazinājuma prasību noilgst notekot gadam no līguma noslēgšanas dienas vai no tās dienas, kad dots sevišķs galvojums (1618. un 1619.p.).

TREŠĀ NODAĻA.
Saistības un prasījumi no neatļautas darbības.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Neatļauta darbība un vainas pakāpes.

1635. Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

P i e z ī m e. Darbība šeit jāsaprot plašākā nozīmē, aptverot ne vien darbību, bet arī atturēšanos no tās, tas ir, bezdarbību.

(26.01.2006. likuma redakcijā)

 

1636. Tiesību aizskāruma nav, ja kāds tikai izlieto sev piederošu tiesību, vai darbojas pēc aizskartās personas gribas, vai arī ar pēdējās nelikumīgu darbību piespiests uz atļautu pašaizstāvību.

 

1637. Par tiesību aizskārumu nav vainojami bērni līdz septiņiem gadiem, kā arī personas ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem, kas nav spējušas saprast savas darbības nozīmi vai nav spējušas vadīt savu darbību.

Par tiesību aizskārumu nav vainojamas rīcībspējīgas personas, kas to izdarījušas nesamaņas stāvoklī vai nespējot saprast savas darbības nozīmi vai nespējot vadīt savu darbību. Par tiesību aizskārumu ir vainojamas personas, kas pašas sevi novedušas šādā stāvoklī ar alkoholiskiem dzērieniem vai citiem līdzekļiem.

(29.11.2012. likuma redakcijā)

 

1638. Par tiesību aizskārumu, ko izdarījis apakšnieks pēc priekšnieka pavēles, pirmais nav vainojams, ja darbība nav pati par sevi noziedzīga.

 

1639. Tiesību aizskārums uzliek atbildību tam, kas pieļauj to tādos apstākļos, kuri, pēc viņa personiskām attiecībām pret aizskārēju, dod viņam, kā vienam no vecākiem vai saimniekam, iespēju un tā tad arī uzliek pienākumu aizkavēt tādu aizskārumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

 

1640. Vainas pakāpes ir dažādas, raugoties pēc tam, vai darbība izdarīta ļaunā nolūkā, vai tikai aiz neuzmanības.

 

1641. Ar ļaunu nolūku jāsaprot katrs tīšs kaitējums.

 

1642. Ja abas puses darbojušās ļaunā nolūkā, vienā un tajā pašā virzienā un attiecībā uz to pašu priekšmetu, tad viena puse nevar vērst pret otru uz šā pamata nekādu prasību. Bet ja ļauns nolūks bijis tikai no vienas puses, tad tam, kam ar to kaitēts, ir tiesība prasīt no tās apmierinājumu, pat ja arī viņš būtu vainīgs neuzmanībā.

 

1643. Vienošanās par to, lai ar ļaunā nolūkā izdarītu darbību nodarīts zaudējums nebūtu jāatlīdzina, nav spēkā. Bet var atteikties no prasījuma par jau izdarītu ļaunprātīgu darbību, kad aizskartais pietiekoši zina tiklab savu prasību, kā arī tās pamatu.

 

1644. Kas otram nodara kaitējumu bez ļauna nolūka, ja viņš par šo kaitējumu ir vainojams, pielaiž neuzmanību.

Neuzmanība ir rupja un viegla.

 

1645. Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

Zaudējumu atlīdzības un citu civīltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam.

 

1646. Par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam.

 

1647. Neuzmanība nav atzīstama par vainu zināmos, attiecīgā vietā norādītos gadījumos, kad kāds svešām lietām un darīšanām piegriezis tikai tādu rūpību, kādu viņš mēdz piegriezt savām paša, ja vien šī neuzmanība nav bijusi rupja.

 

1648. Ja līguma attiecībās, vienalga, vai pēc paša līguma vai jau pēc likuma, vienai pusei jāsargā kāda lieta, tad tas, kam šis pienākums uzlikts, atbild kā par šās lietas nozagšanu, tā arī par tās iegūšanu trešās personas īpašumā ar ieilgumu.

 

1649. Prasījumos, kas izriet vienīgi no tiesību aizskārumiem un neskar jau pastāvošas saistību attiecības, tiesību aizskārējs atbild par katru, pat vieglu neuzmanību.

Noteikumi par to, kāda neuzmanības pakāpe atzīstama par vainu no līguma izrietošās attiecībās vai svešu lietu pārvaldībā, kā arī ceļot prasības pret kādu personu sakarā ar svešu lietu valdījumu, norādīti attiecīgās vietās.

 

1650. Ja divas personas savstarpēji vainīgas neuzmanībā, no tam izrietošie prasījumi savstarpēji ieskaitāmi tādā mērā, ciktāl tie viens otru sedz.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Nokavējums.

I. Nokavējuma veidi.

1651. Nokavējums ir saistības izpildīšanas vai izpildījuma pieņemšanas prettiesīgs novilcinājums. Pirmajā gadījumā ir parādnieka, bet otrajā – kreditora nokavējums.

1. Parādnieka nokavējums.

1652. Parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis:

1) kad viņš dabūjis lietas valdījumu noziedzīgā vai vispār prettiesīgā kārtā;

2) kad izpildīšanai noliktā laikā nav iespējams viņu sastapt un viņa prombūtnes attaisnošanai nav svarīgu iemeslu;

3) kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.

(Otrā daļa izslēgta ar 23.05.2013. likumu).

(Trešā daļa izslēgta ar 23.05.2013. likumu).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.01.2006. likumu un 23.05.2013. likumu)

 

1653. Citos gadījumos, lai atzītu parādnieka nokavējumu, viņam jādabū papriekš atgādinājums no kreditora vai tā vietnieka.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.05.2013. likumu)

 

1654. Atgādinājums jādabū pašam parādniekam vai viņa vietniekam.

 

1655. Atgādināt nevar tādā laikā un vietā, kad un kur nevar pēc taisnības sagaidīt saistības izpildīšanu.

 

1656. Parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru.

 

1657. Tiesa var parādnieku atsvabināt no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām arī citos gadījumos, kad viņu nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ.

2. Kreditora nokavējums.

1658. Kreditors pielaiž nokavējumu, ja viņš, bez tiesīgiem iemesliem, nepieņem saistības izpildījumu, ko parādnieks piedāvā viņam pašam vai viņa vietniekam noteiktā kārtā, īstā laikā un īstā vietā.

Parādnieka piedāvājumam jābūt nevien vārdos, bet arī darbos tādam, lai būtu patiesa iespēja to izpildīt.

Saistības izpildījums parādniekam jāpiedāvā pilnīgi, un tādēļ kreditora atteikšanās pieņemt tikai daļu no saistības izpildījuma, nav uzskatāma par nokavējumu.

 

1659. Kad parādnieks novilcina piedāvājumu tikai īsu laiku, tad tas nedod kreditoram pamatotu iemeslu atteikties izpildījumu pieņemt, ja vien parādnieks līdz ar to piesola viņam zaudējumu atlīdzību vai ja novilcinājumam nav nekādas nozīmes.

 

1660. Kreditors uzskatāms par vainīgu nokavējumā, ja viņš nav ieradies saistības izpildīšanai noliktā vietā tajā laikā, kad parādnieks tur atradies un bijis gatavs izpildīt savu saistību.

Tāpat kreditors uzskatāms par vainīgu nokavējumā, kad viņš izvairās dot aprēķinu, ko parādnieks prasa samaksas nolūkā, ja tāds nepieciešams pilnīgai prasījuma samaksai.

II. Nokavējuma sekas.

1661. Ja nokavējis parādnieks, tad nevien viņa saistība joprojām paliek spēkā, bet tai pievienojas vēl arī pienākums atbildēt pat par saistības priekšmeta nejaušu bojā eju.

Parādnieka atbildība par saistības priekšmeta nejaušu bojā eju atkrīt, ja viņš pierāda, ka šis priekšmets, pat laikā nodots kreditoram, tomēr būtu gājis bojā un kreditors nebūtu varējis to arī pārdot.

 

1662. Nokavējums uzliek parādniekam pienākumu pilnā mērā atlīdzināt kreditoram visus zaudējumus. Ja jāatdod priekšmeta vērtība, tad tā aprēķināma pēc viņa augstākās cenas kopš nokavējuma laika.

 

1663. Ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, tad viņš var prasīt tā atcelšanu.

 

1664. Ja nokavējis kreditors, tad risks par priekšmeta nejaušu bojā eju (1661.p.) pāriet uz viņu, bet parādnieks atbild tikai par to zaudējumu, ko viņš pats nodarījis ļaunprātīgi vai aiz rupjas neuzmanības.

Kreditoram jāatlīdzina parādniekam visi ar savu nokavējumu nodarītie zaudējumi.

III. Nokavējuma seku novēršana.

1665. Kā parādnieka, tā arī kreditora nokavējuma sekas novērš, ja nokavētājs piesola izpildīt vai pieņemt to, kas pēc līguma pienākas, un nodrošināt savam pretiniekam arī to, uz ko viņam ir tiesība sakarā ar nokavējumu.

 

1666. Piemērojot 1665.panta noteikumu, tomēr pieņemams, ja nokavējis parādnieks, ka lietas stāvoklis nav tāds, ka kreditoram šā nokavējuma dēļ ir tiesība prasīt līguma atcelšanu (1663.p.), bet ja nokavējis kreditors – ka parādnieks pa to laiku nav vēl iesniedzis saistības priekšmetu notāram.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu)

 

1667. Ja vienā laikā nokavējušas abas puses, tad nokavējuma sekas savstarpēji iznīcinās un neviena puse vairs nevar pamatot uz to kādas prasības pret otru.

Ja abas puses nav nokavējušas vienā laikā, tad vēlākais nokavējums novērš iepriekšējā nokavējuma vēl neiestājušās sekas.

 

1668. Ja otra puse bez iebildumiem pieņem nokavētu izpildījumu, tad tas neatņem tiesības vēlāk izvirzīt citus ar nokavējumu saistītus prasījumus, ja vien viņa no šādiem blakus prasījumiem nav noteikti atteikusies.

(04.06.2009. likuma redakcijā)

 

IV. Nokavējums līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu

(Iedaļa 23.05.2013. likuma redakcijā)

 

1668.1 Publisks pasūtītājs šīs iedaļas izpratnē ir persona, kura atbilst pasūtītāja kritērijiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem publisko iepirkumu jomā vai publiskas institūcijas kritērijiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu jomā.

 

1668.2 Ja līgumā par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu noteiktā saistība ir izpildāma, parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis gadījumos, kad parādnieks nav veicis samaksu trīsdesmit dienu laikā pēc:

1) rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas dienas;

2) preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas, ja rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas laiks nav skaidri noteikts vai ja parādnieks ir saņēmis rēķinu vai citu līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu agrāk nekā preci vai pakalpojumu;

3) dienas, kurā veikta ar likumu vai līgumu paredzēta pieņemšana vai pārbaude (apskate), lai noteiktu preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem, un parādnieks ir saņēmis rēķinu vai citu līdzvērtīgu maksājuma pieprasījumu.

Šā panta noteikumus piemēro līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, kuros parādnieks ir publisks pasūtītājs, kā arī līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, kuros neviens no līdzējiem nav publisks pasūtītājs, ja līgumā nav noteikts atlīdzības termiņš.

 

1668.3 Ja kreditors ir izpildījis savas saistības, bet nav laikā saņēmis samaksu, viņš bez atgādinājuma nākamajā dienā pēc līgumā noteiktās maksājuma dienas vai maksājuma termiņa beigu dienas var prasīt no parādnieka nokavējuma procentus par līguma par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu izpildes nokavējumu. Kreditora tiesība prasīt nokavējuma procentus atkrīt, ja parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu. Šā panta noteikumi neattiecas uz līdzējiem, no kuriem viens vai abi ir publiski pasūtītāji.

Ja līgumos par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu maksājuma diena vai maksājuma termiņa beigu diena nav noteikta, kreditoram ir tiesības prasīt no parādnieka nokavējuma procentus pēc tam, kad iestājies viens no 1668.2 pantā norādītajiem nokavējuma termiņiem. Kreditora tiesība prasīt nokavējuma procentus atkrīt, ja parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu.

 

1668.4 Ja parādnieks ir publisks pasūtītājs un kreditors ir izpildījis savas saistības, bet nav laikā saņēmis samaksu, viņš ir tiesīgs bez atgādinājuma no parādnieka prasīt likumiskos procentus (1765.p. 3.d.). Kreditora tiesība prasīt likumiskos procentus atkrīt, ja parādnieks nav atbildīgs par kavējumu.

 

1668.5 Preces piegādes, pirkuma vai pakalpojuma atbilstību līgumam pārbauda trīsdesmit dienu laikā no preces vai pakalpojuma saņemšanas dienas, ja vien līdzēji nav noteikti norunājuši citādi un šāda atruna nav acīmredzami netaisna pret kreditoru.

 

1668.6 Līgumos par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, kuros neviens no līdzējiem nav publisks pasūtītājs, līdzēji var noteikt atlīdzības samaksas termiņu līdz sešdesmit dienām, ja vien tie nav noteikti norunājuši citādi un šāda atruna nav acīmredzami netaisna pret kreditoru.

 

1668.7 Līgumos par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, kuros parādnieks ir publisks pasūtītājs, atlīdzības samaksai piemēro 1668.2 pantā norādītos termiņus. Līdzēji var vienoties par atlīdzības samaksas termiņa pagarinājumu līdz sešdesmit dienām, ciktāl tas ir attaisnojami, ņemot vērā saistību, kas jāizpilda. Šajā pantā noteiktos termiņus nevar grozīt, līdzējiem savstarpēji vienojoties.

 

1668.8 Līgumos par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu līdzēji var vienoties par izpildījuma saņemšanu pa daļām. Uz izpildījumu daļā noteiktā samaksas termiņa nokavējumu attiecināmi šīs iedaļas noteikumi par nokavējumu.

 

1668.9 Par nokavētu maksājumu līgumā par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu parādnieks bez īpaša atgādinājuma maksā kreditoram parāda atgūšanas izmaksas 40 euro apmērā. Parāda atgūšanas izmaksu samaksa neatbrīvo parādnieku no pienākuma atlīdzināt visus zaudējumus, kādus kreditors cietis, ieskaitot izdevumus prāvai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.09.2013. likumu)

 

1668.10 Par netaisniem līguma noteikumiem attiecībā pret kreditoru šīs iedaļas izpratnē atzīstami tādi noteikumi, kuru mērķis ir novilcināt saistības izpildi. Noteikumi, kas paredz kreditora atteikšanos no likumiskajiem vai nokavējuma procentiem vai iepriekš novērtētajiem zaudējumiem, atzīstami par acīmredzami netaisniem.

/Sk. 22.12.1992. likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 20.pantu/

 

1668.11 Šīs iedaļas noteikumi neattiecas uz parādnieku, kas ir patērētājs vai fiziska persona, kura neveic saimniecisko darbību.

CETURTĀ NODAĻA.
Saistību kopdalībnieku savstarpējās attiecības.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Vispārīgi noteikumi.

1669. Ja saistības tiesībā piedalās no vienas vai otras puses vai no abām pusēm vairākas personas, tad prasījums un tam atbilstošā saistība ir vai nu dalīti, tā ka katrs kreditors var prasīt tikai savu priekšmeta daļu un katram parādniekam jāizpilda tikai sava saistības daļa, vai arī nedalīti.

 

1670. Par nedalītu jeb solidāru prasījums vai saistība atzīstami tad, kad no vairākiem kreditoriem katrs var prasīt visu priekšmetu, vai kad no vairākiem parādniekiem katram ir pienākums visu izpildīt, pie kam tomēr priekšmetu var prasīt un tas jāizpilda tikai vienu reizi. Tādā gadījumā pirmos sauc par kopkreditoriem, bet otros par kopparādniekiem.

 

1671. Pie katras solidāras saistības būtības pieder tas, ka tā dibinās uz vienu un to pašu pamatu un ka visiem dalībniekiem ir viens un tas pats izpildījuma priekšmets. Tomēr kā tiesība, tā arī saistība var būt vienam dalībniekam bez nosacījumiem, bet citiem aprobežota ar laiku un zināmiem nosacījumiem.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Solidāru saistību nodibināšana.

1672. Solidāras saistības nodibina ar līgumu, testamentu vai likumu.

 

1673. Līgums un testaments nodibina solidāru saistību tikai tad, kad līdzēji vai testators to tieši noteikuši.

 

1674. Pēc likuma solidāra saistība nodibinās, kad izpildījuma priekšmets ir nedalāms, un proti, kad tas ir vai nu kāda darbība, vai bezdarbība, tāpat arī kad kāda lieta vairākām personām kopīgi uzticēta glabājumā, patapināta, izīrēta vai ieķīlāta.

 

1675. Vairākas personas, kas kopīgi izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, atbild solidāri par zaudējumu, kas ar to nodarīts.

 

1676. Vairāki lietveži, kā arī amatpersonas, ja viņu pārvaldība bijusi nedalīta, atbild solidāri par pienākumiem, kas viņiem izriet no šās pārvaldības.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Solidāru saistību sekas.

1677. Katrs kopkreditors jeb solidāri tiesīgais var prasīt visu saistības priekšmetu, bet viņa prasījumu apmierinot izbeidzas pārējo kopkreditoru prasības tiesība.

 

1678. Tam kopkreditoram, kas saņēmis saistības izpildījumu (1677.p.), jāizdod pārējiem zināma daļa tikai tad, kad tie atrodas ar viņu sabiedrībā vai kad šāds pienākums aiz kāda cita iemesla uzlikts viņam ar līgumu, testamentu vai likumu.

 

1679. Ja viens kopkreditors piešķīris atvieglojumus, tad ar to netiek aprobežotas pārējo tiesības.

 

1680. Ko kāds kopkreditors panācis prasījuma pastiprināšanai vai nodrošināšanai, tas nāk arī pārējiem par labu.

 

1681. No parādnieka ieskata atkarājas, kuram no vairākiem kopkreditoriem izpildīt savu saistību, pie kam viņš tam var ieskaitīt arī savus varbūtējos pretprasījumus. Bet ja viens no kopkreditoriem jau cēlis izpildījuma prasību, tad parādniekam nav tiesības samaksāt kautkuram no pārējiem, un tāda samaksa neatsvabina viņu no saistības pret prasības cēlēju.

 

1682. Katru kopparādnieku jeb solidāri saistīto var piespiest izpildīt visu saistību, un viņa izpildījums atsvabina pārējos no viņu saistības.

 

1683. Kreditors var pēc sava ieskata prasīt visas saistības izpildījumu no visiem vai tikai no dažiem kopparādniekiem, vai arī tikai no viena, bet ja prasījuma priekšmets ir dalāms, tad viņš, ja vēlas, var prasīt arī tikai tā daļu. Tomēr viņš tādēļ nezaudē savu tiesību uz visu prasījumu, bet gan pārējo var prasīt pat arī no tā kopparādnieka, no kura agrāk prasījis tikai daļu.

 

1684. Kopparādnieks, no kura prasa saistības izpildījumu, var likt priekšā ieskaitam tikai savus pretprasījumus pret kreditoru, ja vien kopparādnieki neatrodas sabiedrības attiecībās.

 

1685. Parāda atvieglojums, ko kreditors piešķir personīgi tikai vienam kopparādniekam, nenāk par labu pārējiem.

 

1686. Kopparādnieks, kas apmierinājis kreditoru, var prasīt no pārējiem atbilstošu atlīdzību, ja tam nav sevišķu šķēršļu.

Ja samaksājušais kopparādnieks darbojies ļaunā nolūkā, tad viņš ar to zaudē tiesību uz atlīdzību no pārējiem.

 

1687. Par tāda nokavējuma sekām, kurā vainīgs tikai viens kopparādnieks, pārējie neatbild, tāpat kā viņi neatbild arī par līgumsodu, ko apsolījis tikai viens no viņiem.

 

1688. Izņemot nokavējumu (1687.p.), visas citas saistībai pretējas atsevišķa kopparādnieka darbības sekas krīt arī uz pārējiem. Tādēļ, ja saistības priekšmets ir bojāts vai iznīcināts aiz viena kopparādnieka vainas, par zaudējumiem atbild arī pārējie.

 

1689. Prasījuma izlietošana pret vienu no kopparādniekiem pārtrauc prasības noilgumu arī pret pārējiem.

 

1690. Katrs pārjaunojums, vai nu to izdarījis viens kopkreditors vai viens kopparādnieks, atceļ arī visu pārējo agrāko solidāro saistību.

PIEKTĀ NODAĻA.
Saistību tiesību pastiprināšana.

 

1691. Saistību spēku bez ķīlas tiesības (1278. un turpm.p.) pastiprina: 1) ar galvojumu, 2) ar līgumsodu un 3) ar rokas naudu.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Galvojums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1692. Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda.

 

1693. Par galvinieku var būt katra rīcības spējīga persona.

 

1694. Galvojumā ir nepieciešams spēkā esošs galvenais parāds, un to var dot par visādām saistībām, to starpā arī par saistībām no neatļautas darbības, par pastāvošām un nākamām, noteiktām un nenoteiktām, nosacītām un nenosacītām, un kā par visu galveno parādu, tā arī par tā daļu.

 

1695. Galvojumam ir nepieciešama rakstiska forma.

II. Galvojuma sekas.

1. Galvinieka pienākumi.

1696. Galvinieka saistība vispār atbilst galvenā parādnieka saistībai un tādēļ nevar ne attiekties uz augstāku summu, ne būt bez nosacījuma, ja galvenā parādnieka saistība ir tikai nosacīta. Ja galvinieks galvojis par summu, kas pārsniedz galveno parādu, tad no viņa var prasīt tikai galvenā parāda summu; bet ja viņš par parādu, kas aprobežots ar nosacījumu, galvojis bez nosacījuma, tad nosacījums attiecināms arī uz viņu.

 

1697. Ja galvinieks uzņemas samaksāt mazāku summu nekā uzņēmies galvenais parādnieks, vai par beznosacījuma parādu galvo tikai ar nosacījumu, tad no viņa var prasīt vienīgi to, ko viņš uzņēmies.

 

1698. Galvinieks atbild nevien par pašu galveno parādu, bet arī par tā blakus prasījumiem, parādnieka vainas vai nokavējuma dēļ nodarītiem zaudējumiem un tiesu izdevumiem.

 

1699. Vairākas personas, kas galvojušas par vienu un to pašu parādnieku un vienu un to pašu parādu, atbild solidāri.

 

1700. Kad par vienu un to pašu parādu kopīgi galvo rīcības spējīga un rīcības nespējīga persona, tad visa saistība pāriet uz pirmo galvinieku, ja viņš ir zinājis vai viņam vajadzējis zināt, ka viņa līdzgalvinieks nav spējīgs uzņemties galvojumu.

2. Galvinieka tiesības.

A. Galvinieka tiesības pret kreditoru.

1701. Galvinieks, pret kuru ceļ prasību kreditors, var izlietot visas galvenā parādnieka ierunas, izņemot tikai tās, pret kurām kreditors taisni gribējis nodrošināties ar galvojumu, vai kuru izlietošana tieši saistīta ar galvenā parādnieka personu.

 

1702. Kad pret galvinieku ceļ prasību, viņš var prasīt, lai kreditors griežas ar to papriekš pie galvenā parādnieka, ja piedziņa no tā izdarāma tikpat sekmīgi un viegli.

Šī tiesība atkrīt, ja galvinieks noteikti no tās atteicies. Par tādu atteikšanos uzskatāms jau arī tas, ja galvinieks uzņemas saistību kā pats parādnieks.

 

1703. Pret galvinieku celt prasību tūliņ var arī tad:

1) ja galvenais parādnieks atrodas prombūtnē vai galvinieks nevar uzdot viņa dzīves vietu;

2) ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja vai par viņa mantu jau atklāts konkurss.

B. Galvinieka tiesības pret galveno parādnieku.

1704. Kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet šā pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku. Prasības un ierunas no tās tiesiskās attiecības, kas pastāv starp galvinieku un galveno parādnieku, paliek negrozītas.

 

1705. Galvinieks var vērst savu regresa prasību pret galveno parādnieku tikai pēc tam, kad viņš patiesi nolīdzinājis parādu vai tā daļu vai vismaz ar tiesas spriedumu viņam uzlikts pienākums to nolīdzināt. Kādā kārtā šis nolīdzinājums notiek, tas ir vienalga. Ar atlaidumu, kuru kreditors izdarījis par labu galviniekam, nesamazinās viņa prasības pret galveno parādnieku.

 

1706. Galvinieks, kas samaksājis galvenā parādnieka vietā pirms saistības termiņa, var atprasīt no viņa šo samaksu tikai pēc šā termiņa.

Ja galvenais parādnieks krīt mantiskos zaudējumos vai izšķērdē savu mantu, tā ka regresa piedziņai no viņa būtu apšaubāmas sekmes, tad galvinieks var prasīt no viņa nodrošinājumu jau pirms samaksas.

 

1707. Galvinieks var prasīt no galvenā parādnieka, lai atsvabina viņu no viņa galvinieka pienākuma jau pirms samaksas, ja viņš uzņēmies galvojumu kā parādnieka lietvedis un šo lietvedību ir jau nodevis.

 

1708. Ja galvinieks, neizlietodams viņam zināmus iebildumus un ierunas, labprātīgi samaksājis parādu bez galvenā parādnieka piekrišanas, tad tos iebildumus, kurus galvinieks varējis celt pret kreditoru, galvenais parādnieks var celt pret galvinieka regresa prasību.

 

1709. Ja pēc tam, kad parādnieks jau samaksājis savu parādu, nepaziņodams par to galviniekam, pēdējais samaksā otrreiz, tad viņam ir regresa tiesība pret parādnieku. Bet ja papriekš samaksā galvinieks, nepaziņodams par to parādniekam, un pēdējais tamdēļ arī samaksā, tad galvinieks vairs nevar griezties pie parādnieka, un viņš var tikai prasīt no kreditora, lai atmaksā nebijušo parādu.

III. Galvojuma izbeigšanās.

1710. Galvojums izbeidzas ar katru darbību, kas dzēš galveno saistību, atsvabinot no tās parādnieku.

 

1711. Atcēlējs līgums starp kreditoru un parādnieku nāk par labu arī galviniekam, ja vien nav bijis pretējs nolūks, vai ja galvojums nav dots kā dāvinājums, tā ka galvinieks jau no paša sākuma atteicies vērst savu regresa prasību pret galveno parādnieku.

 

1712. Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku.

 

1713. Ja kreditors un galvenais parādnieks viens no otra manto, tad galvinieka saistība izbeidzas, bet viņam paliek tiesība prasīt atpakaļ to, ko viņš kā galvinieks izdevis. Kad savstarpēji manto galvenais parādnieks un galvinieks, tad paliek spēkā tikai galvenais parāds, bet galvojums tāpat izbeidzas, ja vien no tā izrietošais prasījums nedod tādus labumus kreditoram, kādus galvenais prasījums viņam nepiešķir. Bet ja savstarpēji manto kreditors un galvinieks, tad galvojums gan arī izbeidzas, bet parādnieka saistība paliek spēkā.

 

1714. Galvinieks atsvabinās no savas atbildības, kad kreditors rīkojies nolaidīgi, izdarot piedziņu no parādnieka, un pielaidis pēc apstākļiem neatvainojamu vilcinājumu.

 

1715. Ja galvinieks uzņēmies saistību tikai uz zināmu laiku, tad viņš arī atbild tikai pa šo laiku.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Līgumsods.

1716. Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā).

Līgumsods par saistību neizpildi vispār ir konkrēti noteikta naudas summa vai cita mantiska vērtība, kuru nedrīkst noteikt vairākkārtīgu (atkārtotu) vai pieaugošu maksājumu vai devumu veidā.

Līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

(20.06.2013. likuma redakcijā)

 

1717. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, taču tam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei.

(20.06.2013. likuma redakcijā)

 

1718. Ja kādam jācieš līgumsods, tad kreditors var prasīt vai nu tā samaksu, vai līguma izpildīšanu; bet izvēlējies samaksu, viņš vairs nevar pēc tam prasīt līguma izpildīšanu, un otrādi.

Ja līguma priekšmets bijis kautko nedarīt, tad var prasīt vienīgi līgumsodu.

 

1719. Līgumsoda cietējs nevar izvēlēties starp līguma izpildīšanu un līgumsoda samaksu.

 

1720. Kreditors var prasīt kā līgumsodu, tā arī līguma izpildīšanu:

1) ja tieši tā bijis norunāts;

2) ja līgumsods bijis norunāts ne tik daudz par neizpildīšanu vispār, kā par neizpildīšanu īstā laikā.

 

1721. Ja kāds izpilda tikai daļu no savas saistības, tad tomēr viņam jāsamaksā viss līgumsods, bet ne tikai samērīgā daļa.

 

1722. Līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var prasīt tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz prasīto procentu summu, kas radusies pēc neizpildes iestāšanās brīža.

Līgumsodu par saistību neizpildi vispār var prasīt tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz piedzenamo zaudējumu summu, ja vien nav tieši norunāts, ka līgumsods izslēdz tādu atlīdzību.

(20.06.2013. likuma redakcijā)

 

1723. Tiesība prasīt līgumsodu, kā arī atbildība par tā samaksu pāriet uz attiecīgas personas mantiniekiem; bet ja mantinieku ir vairāki, tie tomēr neatbild solidāri.

 

1724. Izbeidzoties galvenai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods.

 

1724.1 Tiesa samazina pieprasīto līgumsodu līdz saprātīgam apmēram, ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus. Ja līdzēji vienojušies, ka līgumsoda samaksa atsvabina šā soda cietēju no procentiem un augļiem, kas no viņa pienākas, kā arī zaudējumu atlīdzības, tad samazinātā līgumsoda apmērs nedrīkst būt mazāks par otram līdzējam nodarītajiem zaudējumiem.

(04.06.2009. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2013. likumu)

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Rokas nauda.

1725. Ar rokas naudu jāsaprot tas, ko līgumu noslēdzot viena puse dod otrai nevien par galīgi noslēgta līguma pierādījumu, bet līdz ar to arī par tā izpildījuma nodrošinājumu.

 

1726. Kā rokas naudu var dot nevien naudu, bet arī citas vērtības. Tās apmēru noteic puses pēc vienošanās.

 

1727. Rokas naudas apsolījums vien nav pietiekošs, un tiesību nodibina tikai tās iedošana.

 

1728. Ar rokas naudas iedošanu līgums, ja tas citādi atbilst visiem likuma prasījumiem, uzskatāms par noslēgtu un katra puse var prasīt, lai to izpilda.

 

1729. Kad ar rokas naudu nodrošinātais līgums izpildīts, rokas nauda vai nu atdodama tam, no kā tā saņemta, vai ieskaitāma viņam līguma izpildījumā, ja vien līdzēji nav noteikti norunājuši citādi.

 

1730. Ja līgumu neizpilda vai nu tādēļ, ka tas, pusēm savstarpēji labprātīgi vienojoties, atcelts, vai tādēļ, ka tā izpildīšana kļuvusi neiespējama bez rokas naudas devēja vainas, tad rokas nauda jādod pēdējam atpakaļ.

Ja līgumu neizpilda aiz viena līdzēja vainas, tad, ja vainīgs rokas naudas saņēmējs, viņam tā jāatdod tās devējam divkāršā apmērā; bet ja neizpildīšanā vainīgs rokas naudas devējs, tad viņš zaudē tiesību prasīt to atpakaļ. Bez tam vainīgam jāatlīdzina pretiniekam visi zaudējumi.

 

1731. Ja puses norunājušas, ka jau noslēgto līgumu var atcelt, zaudējot rokas naudu, un ja tādā gadījumā atkāpjas rokas naudas devējs, tad viņš to zaudē, bet ja atkāpjas pretējā puse, tad viņai jāatdod rokas nauda divkāršā apmērā.

Šis noteikums piemērojams, ja līdzēji norunājuši, ka, neizpildot vienam no viņiem savu saistību noteiktā termiņā, otrs atsvabinās no savas saistības.

SESTĀ NODAĻA.
Saistību tiesību aizsardzība.

1732. Saistību tiesības, tāpat kā visas privāttiesības, aizsargājamas tikai tiesas ceļā; tādēļ neviens nedrīkst meklēt savas tiesības patvaļīgi un vardarbīgi.

 

1733. Pašpalīdzība izņēmuma veidā ir atļauta tikai tad, kad tas notiek ar nolūku novērst mēģinājumu prettiesīgi grozīt pastāvošās attiecības, bet arī šajā gadījumā vienīgi nepieciešamās pašaizstāvības robežās. Tālāk pie līdzekļiem, ar kuriem galvenā kārtā aizsargā saistību tiesības ārpus tiesas, pieder aizturējuma tiesība un ķīlāšana.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Aizturējuma tiesība.

1734. Uz aizturējuma tiesības pamata tā persona, kuras rokās atrodas kāda lieta, var to neizdot tik ilgi, kamēr nav nolīdzināts kāds viņas pašas prasījums.

 

1735. Aizturējuma tiesība (1734.p.) pieder augļu nesēja zemes gabala iznomātājam – uz zemes gabala ražojumiem un uz tajā esošo nomnieka kustamu mantu, tiklab nokavētas nomas maksas dēļ, kā arī visu to prasījumu dēļ, kādi varētu rasties pret nomnieku uz nomas līguma pamata. Tāda pati tiesība ir iznomātājam arī pret apakšnomnieku, kuram nomnieks nodevis tālāk savas nomas tiesības.

 

1736. Aizturējuma tiesība pieder tam, kas izīrē ēku, vai telpas tajā, vai atklātu, augļu iegūšanai nenodomātu vietu, – uz īrnieka lietām, ko viņš ievedis tajā ēkā vai vietā lietošanai vai glabāšanai, neizņemot arī preces, bet ne uz īrnieka bezķermeniskām lietām un prasījumiem, kaut arī akti par tiem būtu ievesti līdzi; šī aizturējuma tiesība pieder to prasījumu dēļ, kuri izriet no īres līguma. Ja īrnieks ēku vai vietu izīrē tālāk, tad apakšīrnieka tur ievestās lietas, ciktāl viņš ar tām atbild savam izīrētājam, atbild arī par pirmā izīrētāja prasījumiem. Ar to nav aprobežota īrnieka tiesība brīvi rīkoties ar savām lietām, kamēr izīrētājs tās nav aizturējis.

 

1737. Aizturējuma tiesību var izlietot tikai tad, kad aizturētājs ieguvis lietu savā valdījumā tiesīgā kārtā un kad viņa prasījums pret pretējo pusi atrodas sakarā ar aizturamo lietu un pie tam saistība ir jau izpildāma un nav aprobežota ne ar nosacījumu, ne ar termiņu.

 

1738. Prasījuma tiesības sakars ar aizturēto lietu (1737.p.) atzīstams:

1) kad valdītājs tai taisījis izdevumus, kas pretiniekam jāatlīdzina;

2) kad valdītāja prasījums cēlies no tā paša darījuma, pēc kura no viņa prasa lietu izdot;

3) kad no aizturētās lietas maksājams parāds;

4) kad kāds cietis no svešas lietas zaudējumu, kas jāatlīdzina tās īpašniekam;

5) kad lieta jāizdod pret zināmu pretizpildījumu; tādā gadījumā šo lietu var aizturēt, līdz kamēr nav noticis norunātais pretizpildījums.

 

1739. Lietas aizturētājam jāglabā tā ar tādu pašu rūpību kā rokas ķīla, un viņam nav tiesības savu prasījumu nolīdzināt, lietu atsavinot vai kā citādi izlietojot.

 

1740. Aizturējuma tiesība izbeidzas, kad nolīdzināts pretprasījums, kā arī kad valdītājs izlaiž lietu no savām rokām, neizlietojis tiesību to aizturēt, ar ko viņš tomēr nezaudē savu prasījuma tiesību.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Ķīlāšanas tiesība.

I. Ķīlāšanas mērķis.

1741. Ķīlāšanas tiesība ir zemes gabala īpašnieka vai viņa vietnieka (lietotāja, nomnieka, pārvaldnieka) tiesība, ja tajā zemes gabalā ieiet svešs mājas kustonis vai prettiesīgi iespiežas svešas personas, saķert un aizturēt mājas kustoņus, bet personām atņemt lietas.

Zagli var arī pašu aizturēt.

Ķīlāšanas tiesība ir arī īpašnieka vai viņa vietnieka kalpotājiem, pat bez sevišķa uzdevuma.

 

1742. Ķīlāšanas mērķis ir vai nu nodrošināt nodarīto zaudējumu atlīdzību vai tiesību aizskāruma pierādījumus, vai arī tikai novērst tādu aizskārumu un zaudējumu nodarījumu.

II. Ķīlāšanas noteikumi.

1743. Ķīlāšana ir tiesīga tikai tad, kad viņa notiek pašas darbības laikā un tā zemes gabala robežās, kurā nodarīti zaudējumi vai tiesību aizskārumi.

 

1744. Ķīlātājam jāizvairās no liekas vardarbības un cietsirdības un vispār nav jādara bez vajadzības nekas tāds, kas pārsniegtu to, ko prasa likumīgais mērķis (1742.p.).

 

1745. Nevienam nav tiesības pretoties ķīlāšanai, un pretošanās tai ar pretķīlāšanu atzīstama par aizliegtu pašaizstāvību.

 

1746. Ja apķīlātais pats nav bijis klāt pie ķīlāšanas, tad tūliņ jāpaziņo viņam par to, bet ja viņš nav zināms, tad par notikušo jāziņo vietējai policijai, kura nekavējoties apskata nodarīto zaudējumu un paziņo par to attiecīgām personām.

 

1747. Ķīlātājam jāgādā par noķīlātā uzglabāšanu un it sevišķi jākopj un jābaro noķīlātie kustoņi; bet viņš nedrīkst tos lietot sev par labu, un pretējā gadījumā viņš nevien zaudē jebkādu tiesību uz uzturēšanas un barošanas izdevumu atmaksu, bet viņam arī jāatlīdzina visi zaudējumi. Slaucamie lopi viņam jāslauc.

P i e z ī m e. Atlīdzības taksi par noķīlāto kustoņu uzturēšanu izdod un izsludina vispārējai zināšanai zemkopības ministris saziņā ar iekšlietu ministri.

III. Ķīlāšanas sekas.

1748. Ja ķīlāšana notikusi zaudējumu nodarīšanas dēļ, tad jāpieņem, ka tie tiešām nodarīti. Nodarīto zaudējumu apmērs jāpierāda ķīlātājam.

 

1749. Ķīlātājam ir tiesība paturēt pie sevis noķīlāto tik ilgi, kamēr apķīlātais to nav izpircis, atlīdzinot nevien nodarītos zaudējumus, bet arī visus ķīlāšanas, kopšanas un barošanas izdevumus.

 

1750. Tiklīdz apķīlātais nodrošina zaudējumu atlīdzību kādā citā pietiekošā kārtā, noķīlātais priekšmets viņam nekavējoties jāatdod.

 

1751. Ja apķīlātais nav zināms un neierodas pēc paziņojuma (1746.p.), tad noķīlāto priekšmetu policija pārdod izsolē; no ieņemtās summas samaksā atlīdzību par ķīlātāja zaudējumiem un izdevumiem, bet atlikumu atdod apķīlātam, ja viņš ierodas sešu mēnešu laikā; pēc tam atlikums ieskaitāms valsts ienākumos.

 

1752. Ja apķīlātais pielaidis kādu vainu, tad viņam, bez zaudējumu atlīdzības, jāsamaksā vēl ķīlas jeb izpirkuma nauda, kas maksājama arī tajos gadījumos, kad vienīgi traucēts valdījums, kaut arī nebūtu nodarīti nekādi zaudējumi.

P i e z ī m e. Ķīlas nauda ņemama par katru apķīlāto kustoni pēc takses, kuru katriem trim gadiem izdod un izsludina vispārējai zināšanai zemkopības ministris saziņā ar iekšlietu ministri.

SEPTĪTĀ NODAĻA.
Procenti.

1753. Ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu (844.p.) lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu.

 

1754. Procentiem vienmēr nepieciešams galvenais parāds jeb kapitālparāds.

 

1755. Procenti jādod tās pašas šķiras lietās, no kādām pastāv galvenais parāds; tomēr naudas parādos darījuma dalībnieki var sevišķi norunāt, ka kreditors procentu vietā lieto kādu parādnieka lietu vai saņem no viņa kādus citus izpildījumus.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Procentu saistības izcelšanās.

1756. Pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu.

 

1757. Nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs. Ja tas nav darīts, tad atzīstams, ka klusējot pieņemti likumiskie procenti (1765.p.).

 

1758. Starp tirgotājiem, kuriem ir vienam ar otru tekoši rēķini, savstarpēja likumisko procentu pieskaitīšana par tīro atlikumu, kāds izrādījies uz šo rēķinu noslēgšanas laiku, uzskatāma kā klusējot pieņemta arī bez iepriekšējas noteiktas norunas par to.

 

1759. Procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, šādos gadījumos:

1) par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem;

2) par svešu naudu, nevien tad, kad tās turētājs to lietojis savā labā, bet arī tad, kad viņam pienācies šo naudu noguldīt uz procentiem un viņš to nav darījis;

3) par visu to, ko pilnvarnieks vai vispār katrs svešu lietu pārzinātājs izlicis naudā sava atvietojamā labā;

4) par preci, ko tirgotāji vai citu arodu piekopēji izdevuši uz parādu pie sava aroda nepiederīgām personām, no tā laika, kurā pēc vietējās parašas jāsamaksā pircējam iesniegtie tirdzniecības rēķini, ja vien par samaksas laiku nav bijis norunāts citādi;

5) par prasījumiem, kas nodrošināti ar kreditora valdījumā nodotu augļu nesēju lietu (1362.p.).

 

1760. Likumiskie procenti (1759.p.) prasāmi nevis atsevišķi, bet reizē ar galveno saistību, un tādēļ tos nevar prasīt vēlāk, ja attiecīgā laikā par tiem bijis noklusēts vai galvenā parāda samaksa pieņemta bez piebilduma.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Procentu saistības izbeigšanās.

1761. Pienākums maksāt procentus izbeidzas katram atsevišķam termiņam:

1) ar samaksu;

2) ar atlaidumu, kas attiecībā uz likumiskiem procentiem atzīstams par klusējot notikušu, ja bez jebkāda iebilduma izdota kvīts par kapitāla saņemšanu;

3) ar noilgumu, ja līdz tā notecējumam nav ne parādnieks procentus maksājis, ne kreditors tos prasījis.

 

1762. Pienākums maksāt procentus izbeidzas pilnīgi:

1) ar galvenās saistības izbeigšanos;

2) attiecībā uz nokavējuma procentiem – kad parādnieks piedāvā samaksu; bet ja kreditors noteikti pagarina kapitāla samaksas termiņu, nokavējuma procenti atkrīt arī par pagājušo laiku;

3) 1760.pantā norādītā gadījumā.

 

1763. Procentu pieaugums apstājas:

1) kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu,

2) kad par parādnieka mantu atklāj konkursu.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Procentu aprobežojumi.

1764. Visādos mantiskos darījumos un aktos, kas nodibina pienākumu maksāt procentus, atļauts nolīgt procentus, kuru apmēru var noteikt līdzēji savstarpēji vienojoties, bet vienpusējos aktos – to izdevējs pēc sava ieskata, ciktāl likums neparedz aprobežojumus šajā ziņā. Par prettiesiskiem uzskatāmi nesamērīgi un godīgai darījumu praksei neatbilstoši procenti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2013. likumu)

 

1765. Procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.

Likumisko procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā atlīdzība nolīgta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765.p.3.d.) gadā, bet līguma attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — seši procenti no simta gadā.

Procentu pamatlikme ir galējā procentu likme, ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi savās pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajās pēdējās galvenajās refinansēšanas operācijās. Attiecīgā pusgada pirmajā kalendāra dienā spēkā esošo procentu pamatlikmi piemēro sešus turpmākos mēnešus.

Procenti aprēķināmi tikai no paša kapitāla. Bet, ja noliktajā termiņā nesamaksā procentus vismaz par gadu, tad pēc kreditora pieprasījuma par viņam pienākošos procentu summu aprēķina likumiskos procentus par minēto termiņu.

(26.01.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 23.05.2013. likumu un 19.09.2013. likumu)

 

1766. Kad par nenomaksātiem procentiem izdota sevišķa parādzīme vai kad par pašu kapitālu kopā ar nenomaksātiem procentiem saņemta agrākās parādzīmes vietā jauna, kreditors var par nenomaksātiem procentiem aprēķināt jaunus procentus.

 

1767. Mantiskos darījumos, kuros nolīgto procentu apmērs pārsniedz likumiskos procentus (1765.p.), parādniekam ir tiesība, pēc sešu mēnešu notecējuma no darījuma noslēgšanas, katrā laikā atdot kapitālu pēc piederības, tomēr ar nosacījumu, ka par to jāpaziņo kreditoram ne mazāk kā trīs mēnešus iepriekš.

 

1768. Procentu samaksas termiņš atkarājas no līdzēju savstarpējās vienošanās, kuri var noteikt to samaksu arī uz priekšu.

 

1769. Procentus, kas samaksāti aiz maldības, bez pienākuma tos maksāt, kā arī augstākus nekā nācies, var prasīt atpakaļ.

ASTOTĀ NODAĻA.
Zaudējumi un to atlīdzība.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Zaudējumu veidi.

1770. Ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.

 

1771. Zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu.

 

1772. Jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.

 

1773. Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs – kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs – kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.

 

1774. Nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Tādēļ, ja nejaušs šķērslis kavē kādu izpildīt uzņemto saistību, jāatzīst, it kā viņš būtu to izpildījis, ja vien viņš līgumā nav uzņēmies nejaušības risku.

P i e z ī m e. Izņēmumi no šā noteikuma norādīti 1421. un turpmākos un 1661. un turpmākos pantos, kā arī noteikumos par dažādiem atsevišķiem līgumu veidiem.

 

1775. Katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību.

1776. Cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi.

Tiesību aizskārējs var prasīt atlīdzināmo zaudējumu apmēra samazinājumu tādā apmērā, kādā cietušais, ievērojot pienācīgu rūpību (1646.p.), varēja zaudējumus novērst, izņemot gadījumu, kad tiesību aizskārums izdarīts ļaunā nolūkā.

Cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus.

(04.06.2009. likuma redakcijā)

 

1777. Cietušais nevar prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kurus viņš cietis no tam, ka karaspēka apmācību laikā atradies uz šaušanas apmācības laukuma, ja vien karaspēks ir izpildījis šiem gadījumiem izdotus speciālus noteikumus.

 

1778. Prasīt zaudējumu atlīdzību var tiklab pats cietušais, kā arī viņa mantinieki.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Zaudējumu atlīdzības pienākums.

1779. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

 

1779.1 Zaudējumu nodarītājs atlīdzina zaudējumus tādā apmērā, kādu varēja saprātīgi paredzēt darījuma noslēgšanas laikā kā neizpildīšanas sagaidāmās sekas, ja vien neizpildīšana nav notikusi ļauna nolūka vai rupjas neuzmanības dēļ.

(04.06.2009. likuma redakcijā)

 

1780. Zaudējumi, ko nodarījis bērns līdz septiņiem gadiem, persona ar garīga rakstura traucējumiem, kura nav spējusi saprast savas darbības nozīmi vai nav spējusi vadīt savu darbību, vai arī rīcībspējīga persona nesamaņas stāvoklī vai nespējot saprast savas darbības nozīmi vai nespējot vadīt savu darbību, jāatlīdzina no šo personu mantas, ciktāl tas neatņem šīm personām to uzturlīdzekļus. Ja pie tam pielaiduši kādu neuzmanību tie, kam minētās personas pienākas uzraudzīt, tad par zaudējumiem atbild vispirms tie ar savu mantu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.11.2012. likumu)

 

1781. Kas uzdevis otrai personai izdarīt kādu neatļautu darbību, atbild par šās personas darbību, kaut arī viņa būtu pārkāpusi uzdevuma robežas. Tāpat atbild arī tas, kas devis otram iemeslu tādai darbībai, no kuras cēlies zaudējums trešai personai.

 

1782. Ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus un nepārliecinās papriekš par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešai personai.

 

1783. Zaudējumu atlīdzības pienākums pāriet arī uz to nodarītāja mantiniekiem, ja likums nenosaka citādi.

 

1784. Ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem (1772. un 1773.p.).

 

1785. Ja zaudējumu atlīdzības pienākums izriet no līgumiskas saistības pārkāpuma, tad atlīdzības apmēru noteic šā līguma saturs.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Zaudējumu novērtēšana.

1786. Novērtējot zaudējumus, jāievēro nevien galvenās lietas un tās piederumu vērtība, bet arī pametums, kas netieši nodarīts ar zaudējuma nesēju notikumu, un atrautā peļņa.

 

1787. Aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši (1773.p.), no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.

 

1788. Kad nav termiņā samaksāti naudas parādi, kreditors var prasīt kā atlīdzību par atrauto peļņu tikai likumiskos procentus, ja vien viņš nevar noteikti pierādīt, ka viņa ciestie zaudējumi pārsniedz šo procentu summu.

 

1789. Novērtējot noteiktu lietu, jāievēro nevien tās parastā vērtība, bet arī sevišķā vērtība zaudējuma cietējam. Vērtība, kas pamatojas tikai uz personiskām tieksmēm (873.p.), nav jāievēro.

 

1790. Novērtējot zaudējumus, griežama vērība arī uz izpildījuma vietu: ja tā bijusi noteikta pašā līgumā, tad jāievēro tā vērtība, kāda atlīdzināmam priekšmetam bijusi šajā vietā; bet ja tā nav bijusi noteikta, tad noteicama tajā vietā pastāvošā cena, kur celta prasība par zaudējumu atlīdzību.

 

1791. Ja zaudējums cēlies no līgumisku attiecību pārkāpuma un ja līguma izpildījumam bijis noteikts zināms termiņš, tad šis termiņš jāievēro novērtējot zaudējumu. Bet ja līgumā nav bijis noteikts termiņš, tad novērtējot ņemams par pamatu tas laiks, kurā taisīts likumīgā spēkā nācis spriedums par zaudējumu atlīdzību.

 

1792. Ja zaudējumu atlīdzības prasījums izriet nevis no līgumiskas saistības pārkāpuma, bet no darbības, kas pati par sevi bijusi prettiesīga, tad zaudējuma vērtējums samērojams ar priekšmeta vērtību zaudējuma nodarīšanas laikā.

DEVĪTĀ NODAĻA.
Prasījumu tiesību cesija.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Cesijas tiesiskais pamats.

1793. Prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju, kura notiek:

1) pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma;

2) pēc tiesas sprieduma;

3) pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata, vai labprātīgi.

 

1794. Lietvedim un vispār katram vietniekam uz sava pilnvarojuma vai vietniecības pamata iegūti prasījumi jācedē tam, kā lietas viņš ved vai vispār ko atvieto.

 

1795. Ja kādam pienākas dot kādu lietu, tad viņam jācedē arī prasījumi, kas uz šo lietu attiecas.

 

1796. Kam jāatlīdzina otram par nozaudētām vai sabojātām lietām, tas var prasīt, lai cedē viņam arī prasības, kas attiecas uz šīm lietām.

 

1797. Kas apmierina kreditoru parādnieka vietā, tam pirms apmierinājuma vai apmierinājuma laikā jāpielīgst, lai kreditors viņam cedē prasījumu, un ja tas izdarīts, tad prasījums pats par sevi uzskatāms par cedētu viņam apmierinājuma brīdī.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Cesijas priekšmets.

1798. Par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi, vienalga, vai tie izriet no līguma, vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši.

 

1799. Izņēmumi no 1798.panta noteikuma ir:

1) visi prasījumi, kuru izlietošana, vai nu pēc līdzēju vienošanās vai pēc likuma, saistīta ar kreditora personu;

2) prasījumi, kuru saturs ar to izpildījumu kādai citai personai, bet nevis īstajam kreditoram, pilnīgi pārgrozītos.

 

1800. Prasības cesija, ja par to nav citādi norunāts, atzīstama par paša tā prasījuma cesiju, kurš ir prasības priekšmets; bet uz cesionāru (1801.p.) pāriet tikai prasījuma tiesība, bet ne tā līgumiskā attiecība, no kuras šī tiesība izriet.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Cesijas forma.

1801. Cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Parādnieka piekrišana, pret kuru prasījums vērsts, nav vajadzīga, un cesija ir spēkā, pat ja viņš neko par to nezina.

 

1802. Ja par cedējamo prasījumu sastādīts akts, tad bez tā nodošanas personai, kurai to cedē, vēl vajadzīgs par šo cesiju vai nu taisīt uzrakstu uz akta, vai sastādīt sevišķu dokumentu.

 

1803. Parādrakstu var cedēt ar uzrakstu uz tā nevien uz noteikta kreditora, bet arī uz jebkura uzrādītāja vārdu. Pēdējā veida parādraksti, kā arī parādraksti ar blanko uzrakstu, tālākdošanas ziņā pakļauti noteikumiem par uzrādītāja papīriem.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Cesijas sekas.

1804. Agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka, vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis. Līdz tam pašam laikam var arī parādu samaksāt cedentam, kā arī noslēgt ar viņu izlīgumu, un tāpat viņam paliek arī prasības tiesība.

 

1805. Cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savkārt citam un izlietot to pret parādnieku.

 

1806. Cesionārs gan neiegūst ar cesiju vairāk un lielākas tiesības, nekā bijušas cedentam, bet pats prasījums pāriet uz viņu ar visām pie tā piederīgām un cesijas brīdī jau pastāvošām tiesībām, pat arī tad, ja tās būtu pamatotas uz personīgu labvēlību pret cedentu, ciktāl par tām nav tieši noteikts izņēmums no šā noteikuma.

Vēl nenomaksātie prasījuma procenti, ja tie nav tieši pielīgti, arī pāriet uz cesionāru.

Cedentam jānodod cesionāram viss, kas noder par prasījuma pierādījumu vai kas var sekmēt tā piedziņu, kā arī viss tas, ko viņš saņēmis no parādnieka jau pēc cesijas.

 

1807. Parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties, kādēļ cesionārs, ja viņam personīgi pieder kādas priekšrocības pret parādnieku, nedrīkst tās izlietot.

 

1808. Parādnieks var celt pret cesionāru nevien visas savas ierunas pret viņu pašu, bet arī tās ierunas, kas viņam bijušas pirms cesijas un tās laikā pret cedentu. Savus pretprasījumus, kas viņam bijuši pret cedentu tajā laikā, kad viņam paziņots par cesiju, viņš var vērst ieskaitam arī pret cesionāru.

 

1809. Ja parādraksts cedēts ar blanko uzrakstu, tad parādnieks var celt pret cesionāru nevien visas savas ierunas pret viņu, bet arī tās ierunas, kas viņam bijušas pirms cesijas un tās laikā pret pēdējo cedentu un tiem iepriekšējiem cedentiem, kuru vārdi redzami no paša parādraksta.

 

1810. Cedents atbild cesionāram par cedētā prasījuma īstumu, bet par tā drošību viņš atbild tikai tad, ja ir zinājis par parādnieka maksātnespēju un to ļaunprātīgi noklusējis vai arī uzņēmies prasījuma risku.

DESMITĀ NODAĻA.
Saistību tiesību izbeigšanās.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Izpildījums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1811. Katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība, t.i. nolīdzinot parādu. Ja saistības tiesības priekšmets ir nauda, tad saistību izpilda ar samaksu.

 

1812. Saistības izpildījums ir spēkā tikai tad, ja to izdarījusi un saņēmusi īstā persona īstā vietā, īstā laikā un pienācīgā kārtā.

1. Personas, kas izpildījumu (samaksu)
dod un saņem.

1813. Izpildījumu (samaksu) dot un saņemt var ar tiesīgu spēku, t.i. izbeidzot saistību, tikai tas, kam vispār ir tiesība atsavināt.

 

1814. Ja izpildījumu dod rīcības nespējīga persona, tad to, ko viņa izpildījusi, viņas likumīgais pārstāvis var prasīt atpakaļ.

 

1815. Ja saistības priekšmets attiecas vienīgi uz saistītā personīgu darbību, tad saistība jāizpilda viņam pašam. Visos citos gadījumos saistību var izpildīt parādnieka vietā, pat bez viņa ziņas un pret viņa gribu, trešā persona.

 

1816. Izpildījumam ir tiesīgs spēks tikai tad, ja tas dots kreditoram vai viņa likumīgam vietniekam.

 

1817. Kas izpildījumu devis tādai personai, kurai nav bijis tiesības to saņemt, nav ar to atsvabināts no savas saistības pret kreditoru, bet var tomēr prasīt no izpildījuma saņēmēja, lai tas saņemto atdod.

 

1818. Ja izpildījuma saņemšanai izdotu pilnvarojumu atsauc, nepaziņojot par to parādniekam, tad izpildījums, ko parādnieks devis pilnvarniekam, nezinādams par šo atsaukumu, ir spēkā.

 

1819. Ja izpildījumu dod trešai personai, kurai nav uz to tiesības, vai kaut arī pašam kreditoram, bet rīcības nespējīgam (1813.p.), tad samaksa tomēr paliek spēkā, ja vien maksājums ieplūdis kreditora mantā un viņam uzglabāts.

2. Izpildījuma vieta.

1820. Ja par izpildījuma vietu nav nekas norunāts un to nevar noteikt no paša darījuma rakstura, tad izpildījumu var prasīt vai piedāvāt katrā vietā, kur vien var to izdarīt bez apgrūtinājuma vai neērtības otrai pusei.

 

1821. Ja kreditoram bijusi jāceļ prasība, tad maksājums jāizdara prasības celšanas vietā.

 

1822. Noteikti apzīmēta lieta jādod tur, kur tā izpildījuma laikā atrodas. Bet ja saistītais ļaunprātīgi šo lietu aizgādājis prom no tās vietas, kur tā līdz tam bijusi, tad viņam tā jādod tur, kur kreditors prasa.

 

1823. Naudas parādi, ja nav norunāts citādi, samaksājami kreditoram tur, kur līguma izpildīšanas laikā ir viņa dzīves vieta.

 

1824. Ja kreditors vēlas saņemt noteikti apzīmētu lietu (1822.p.) tādā vietā, kur pēc taisnības to nevar no parādnieka prasīt, tad piegādāšanas izdevumi un risks jāuzņemas viņam.

 

1825. Ja izpildījuma vieta noteikta un izpildījums notiek citā vietā nekā noteikts, tad kreditors var prasīt visu no tam cēlušos zaudējumu atlīdzību.

Kreditors var prasīt izpildījumu arī tajā vietā, kur celta izpildījuma prasība, bet tādā gadījumā ņemama vērā izpildījuma vērtības starpība noteiktā un prasības celšanas vietā.

 

1826. Ja izpildījumam noteiktas vairākas vietas un ja pie tam izpildīt var pa daļām, tad kreditoram ir tiesība prasīt katrā no šīm vietām tikai daļu no tā, kas viņam pienākas. Ja viņš ceļ prasību par visu vienā vietā, tad piemērojams iepriekšējā (1825.) panta otrās daļas noteikums.

 

1827. Ja izpildījumam noteiktas vairākas vietas alternātīvi, tad vietas izvēle piekrīt parādniekam. Bet ja aiz viņa vainas jau celta prasība, tad izvēles tiesība pāriet uz kreditoru.

3. Izpildījuma laiks.

1828. Ja izpildījuma laiks ir noteikts, tad parādniekam tas jāievēro, negaidot sevišķu kreditora atgādinājumu, bet tāpat arī viņam nav jāizpilda sava saistība agrāk, nekā pēc noliktā termiņa notecējuma.

 

1829. Ja izpildījumam nav noteikts termiņš, tad kreditors var to prasīt katrā laikā, bet parādnieks var katrā piemērotā laikā izpildīt.

 

1830. Kad tādā gadījumā (1829.p.) vajadzība zināmā mērā pagarināt termiņu izriet jau no pašas saistības rakstura, tad parādniekam, ja viņš nevar labprātīgi vienoties ar kreditoru, noliekams termiņš pēc tiesas ieskata, kura pie tam ievēro izpildījuma vietas attālumu, izpildījumam nepieciešamo laiku, citus pašā priekšmetā pastāvošos šķēršļus un dalībnieku varbūtējo nodomu.

 

1831. Ja kāds ar kreditora piekrišanu samaksā pirms noteiktā termiņa procentīgu parādu, tad kreditors var prasīt procentus līdz pirmēji noteiktam samaksas termiņam.

4. Izpildījuma veids.

1832. Izpildījumam vajadzīgs, lai saistības priekšmets būtu izpildīts pilnīgi. Tādēļ kreditoru nevar piespiest saņemt ne daļas izpildījumu, ne kādu citu priekšmetu tā vietā, kuru viņam ir tiesība prasīt.

 

1833. Visi maksājumi izdarāmi euro.

P i e z ī m e. Noteikumi par to, kā izdarāms aprēķins ārzemju valūtā Latvijā noslēgtos darījumos, kā arī noteikumi par agrāko līgumu un parādu nokārtošanu atrodas Kredita likumos.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.09.2013. likumu)

 

1834. Nevienu nevar piespiest saņemt naudas vietā vērtspapīrus, kaut arī tie būtu valsts vai valsts kreditiestāžu izdoti.

 

1835. Kreditors, labprātīgi saņemdams daļas izpildījumu, nezaudē, attiecībā uz vēl palikušo neizpildīto daļu, neko no savām tiesībām kā uz prasījumu visumā, tā arī uz blakus prasījumiem.

 

1836. Kad saistības īstā priekšmeta izpildīšana izrādās neiespējama, tad kreditoram, ja viņa prasījums neatkrīt pavisam (1774.p.), jāapmierinās ar to, ka viņam par to samaksā naudā pēc parastās vērtības, ja vien aiz saistītā vainas nav dots pamats kādām citām prasībām (1635. un turpm.p., 1652. un turpm.p.).

 

1837. Ja kreditors bez likumīga iemesla atteicas saņemt parādnieka pienācīgā kārtā piedāvātu izpildījumu, vai ja tā saņemšana nav iespējama tādēļ, ka kreditoru nevar atrast, vai ka viņš neierodas noliktā termiņā samaksai noteiktā vietā, vai ka viņa manta apķīlāta, vai aiz kautkādiem citiem iemesliem, tad parādu var dzēst nododot saistības priekšmetu notāram glabāt.

Ja izpildījuma priekšmetu nevar nodot notāram glabāt viņa paša īpašību dēļ, tad šajā pantā norādītos gadījumos parādniekam ir tiesība, kreditoram pēc aicinājuma neierodoties, pārdot šo priekšmetu uz kreditora rēķinu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu)

II. Samaksas pierādījumi.

1838. Ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Pierādīt samaksu var ar visiem atļautiem pierādījuma līdzekļiem, bet sevišķi ar rakstisku apliecinājumu jeb kvīti; samaksas saņēmējs nedrīkst atteikties to izdot parādniekam.

Kvīti var izrakstīt vai nu uz paša parāda akta, ja tāds ir, vai atsevišķi.

 

1839. Ja par termiņa maksājumu samaksu kāds uzrāda kvītes, kas izdotas, bez jebkāda piebilduma, par trim termiņiem no vietas, tad pieņemams, kamēr nav pierādīts pretējais, ka viņš samaksājis arī visus iepriekšējos termiņu maksājumus.

 

1840. Ja kvīte izdota par vispārīgu aprēķinu starp kreditoru un parādnieku ar piebildumu, ka visi rēķini viņu starpā izbeigti, tad visi tie posteņi, kuriem līdz tam laikam iestājies termiņš, atzīstami par izpildītiem. Bet tādas vispārējas kvītes spēku nevar attiecināt uz posteņiem, par kuriem pierāda, ka kvīti izdodot, tās izdevējam tie nav bijuši zināmi. Tāpat arī tāda kvīte nevar būt par šķērsli prasīt atpakaļ visus maldīgi izdarītos pārmaksājumus.

 

1841. Kreditoram samaksu saņemot jāatdod parādniekam parāda akts, ja tāds ir.

Ja parāda akts atdots parādniekam, vai iznīcināts, pārsvītrots, ieplēsts vai saplēsts, tad no tam jāpieņem, ka parāds samaksāts, kas tomēr neatņem tiesību pierādīt pretējo.

Ja kreditors parāda aktu nevar atdot tādēļ, ka tas nozaudēts, tad viņam jālūdz uz savu rēķinu notārs, lai izsludina šo aktu par iznīcinātu, tomēr tikai pēc tam, kad parāda summa, pēc parādnieka ieskata, vai nu nodota notāram glabāt, vai izmaksāta pret nodrošinājumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu)

III. Samaksas sekas.

1842. Saistības pienācīgs izpildījums nevien atsvabina parādnieku no jebkādas tālākas atbildības par to, bet līdz ar to izbeidz arī visus šās saistības blakus prasījumus, kas nodibināti ar ķīlu un galvojumu.

 

1843. Ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos, pēc tam kapitāla dzēšanai un tikai pēc tam līgumsoda dzēšanai, ja vien kreditors nav bijis ar mieru pieņemt maksājumu tieši tikai uz kapitāla rēķinu un par to kvitējis. Citāda vienošanās par līgumsoda dzēšanas kārtību nav spēkā.

(20.06.2013. likuma redakcijā)

 

1844. Ja kāds vienam kreditoram ir parādā uz vairākiem dažādiem pamatiem, tad vienīgi no parādnieka atkarājas, kurā parādā viņš grib ieskaitīt savu maksājumu. Bet ja viņš to nav noteicis, tad izvēle piekrīt kreditoram, ar nosacījumu rīkoties tā, kā viņš būtu rīkojies, ja pats būtu bijis parādnieks. Saskaņā ar to viņam jāieskaita saņemtais maksājums tajā parādā, kurš visvairāk apgrūtina, t.i. procentīgā, vai ar ķīlu vai galvojumu nodrošinātā, vai tādā, kam jau iestājies termiņš (pretēji nosacītiem vai terminētiem parādiem), vai arī galvenā parādā (pretēji galvojuma parādiem). Ja vienam vai otram parādam nav šādu atšķirības īpašību, maksājums ieskaitāms laika ziņā vecākajā parādā, bet starp vienāda vecuma parādiem – visos samērīgi. Bet katrā ziņā maksājums ieskaitāms vispirms procentos, kuriem jau iestājies termiņš.

 

1845. Ja kreditoram ir tiesība sava parāda samaksai pārdot ķīlas, tad no viņa paša atkarājas, kuru no vairākiem prasījumiem viņš grib dzēst tās pārdodot; bet arī šajā gadījumā ieņemtā summa ieskaitāma vispirms procentos un tikai pēc tam kapitālā, un proti, vispirms vecākajā parādā; bet ja ķīla nodrošina vienā laikā vairākus prasījumus, tad to pārdodot ieņemtā nauda sadalāma uz visiem samērīgi.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Ieskaits.

I. Vispārīgi noteikumi.

1846. Ar ieskaitu jāsaprot prasījuma dzēšana ar pretprasījumu.

 

1847. Parādnieks var, pret kreditora gribu, izlietot savu pretprasījumu tikai tad:

1) ja abu prasījumu priekšmeti ir vienādas šķiras;

2) ja abiem prasījumiem jau iestājies termiņš.

 

1848. Noteicot savstarpēju prasījumu šķiras vienādību, nav nozīmes to izcelšanās pamatiem.

 

1849. Ja prasījums un pretprasījums jāsamaksā dažādās vietās, tad tas tāpat nav par šķērsli to ieskaitam, tikai jāatlīdzina kreditoram (bet ne parādniekam, kurš prasa ieskaitu) zaudējumi, kādi viņam var rasties saņemot samaksu citā vietā.

 

1850. Pret prasību par tādas lietas atdošanu, kuru pretinieks prettiesīgi paņēmis, ieskaits nav pielaižams.

Bez tam ieskaits nav pielaižams:

1) pret valsts vai pašvaldību nodokļu un klaušu prasījumiem;

2) pret valsts pirkuma maksas prasījumu par pārdotām lietām.

 

1851. Ieskaitam priekšā liktam prasījumam vajag piederēt pašam parādniekam; trešo personu prasījumi kreditoram nav jāieskaita. Saskaņā ar to nevar ieskaitīt pret saviem paša parādiem ne aizbildnis sava aizbilstamā, ne pilnvarnieks sava pilnvarotāja prasījumus.

No šā noteikuma, bez 1681., 1684. un 1808.pantā norādītiem izņēmumiem, pielaižami vēl sekojošie izņēmumi:

1) galvinieks var ieskaitīt galvenā parādnieka prasījumus;

2) ja pastāv laulāto mantas kopība, var ieskaitīt viņu prasījumos tos parādus, par kuriem atbild kopīgā manta;

3) mantinieks var ieskaitīt savam kreditoram tā parādus mantojuma atstājējam.

P i e z ī m e. Par konkursā pielaižamo ieskaitu norādīts Civīlprocesa likumos.

II. Ieskaita izlietošanas kārtība un sekas.

1852. Parādnieka pretprasījums nedzēš viņa parādu pats no sevis, bet tikai tad, kad viņš to tieši licis priekšā šim nolūkam.

 

1853. Parādniekam ir tiesība prasīt ieskaitu katrā laikā, kaut arī jau pēc tiesas sprieduma, to izpildot vai prasījumu samaksājot, ja tikai viņš pierāda, ka viņa pretprasījuma izpildīšanai vai samaksai nestāv ceļā nekādi šķēršļi.

 

1854. Ar pienācīgā kārtā priekšā liktu un atzītu ieskaitu prasījums tiek dzēsts, pilnīgi vai pa daļai, tāpat kā ar samaksu, ar visiem blakus prasījumiem (1842.p.), un proti, no tā laika, no kura tam stāvējis pretim pretprasījums kā ieskaitāms.

 

1855. Kas nokavē vai pavisam neprasa ieskaitu, tas nezaudē tiesību uz pretprasījumu. Parādnieks, kas maldības dēļ nav prasījis ieskaitu, var atprasīt savu maksājumu, ja viņš neuzskata par labāku patstāvīgi izlietot savu pretprasījumu.

 

1856. Kam ir vairāki pretprasījumi, tas var likt priekšā ieskaitam vienu vai otru no tiem pēc sava ieskata. Tāpat arī tas, kam jānolīdzina vairāki parādu prasījumi, var izvēlēties, kuru no tiem viņš grib ieskaitīt savos pretprasījumos.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Prasījuma un parāda sakritums.

1857. Saistību tiesības izbeidzas ar sakritumu, kad kreditors un parādnieks apvienojas vienā personā.

 

1858. Kad tiesība ar pienākumu sakrīt tikai pa daļai, tad arī pats prasījums izbeidzas tikai samērīgā daļā.

 

1859. Ja tās tiesību pārgrozības ietekme, kuras dēļ prasījums sakritis ar parādu, atkal izbeidzas, tad arī ar sakritumu dzēstais prasījums atkal atjaunojas.

 

1860. Ja parādnieka pienākumi pāriet uz kādu no kopkreditoriem (1670.p.) vai kreditora tiesības uz kādu no kopparādniekiem, tad no tam pārējo kopkreditoru un kopparādnieku tiesiskās attiecības nepārgrozās.

 

1861. Ja vienā un tajā pašā personā sakrīt dažādas uz vienu un to pašu priekšmetu vērstas prasījumu tiesības, tad tās visas patstāvīgi paliek spēkā, kas notiek arī tad, kad vairāku kopkreditoru manta saplūst vienā. Tāpat arī vairāku kopparādnieku mantai saplūstot vienā, viņu saistības nekādā ziņā nepārgrozās.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Atcēlējs līgums.

1862. Katram kreditoram ir tiesība atteikties no sava prasījuma; ja viņš to nedara pēdējās gribas rīkojumā, tad šim nolūkam vajadzīga savstarpēja vienošanās starp viņu un parādnieku, t.i. saistības atcēlējs līgums. Vienpusējs tiesīgās personas paziņojums par atteikšanos no sava prasījuma nesaista.

 

1863. Atcēlēju līgumu var noslēgt arī ar darījuma dalībnieku klusējot izteiktu gribu. No tam vien, ka parādniekam atdota atpakaļ ķīla, nevar secināt, ka parāds atlaists, ja vien tādu secinājumu neattaisno sevišķi iemesli.

 

1864. Līgumu, kas noslēgts vienkārši vienojoties, var arī atcelt tāpat vienojoties. Bet ja līguma noslēgšanai bijusi vajadzīga sevišķa forma, tad tāda pati jāievēro arī to atceļot.

 

1865. Līgums, kas nav vēl izpildīts ne pilnīgi, ne pa daļai, to atceļot tiek iznīcināts, it kā tā nekad nebūtu bijis. Tas pats noteikums ir spēkā pat tad, kad burtiski ņemot tikai vienam vai otram no dalībniekiem vajadzētu atsvabināties no savas saistības.

Ja līgums ir pilnīgi vai pa daļai izpildīts, tad atcēlējs līgums, ciktāl ar to norunāts izpildījumu atdod atpakaļ, nodibina jaunu prasījumu.

 

1866. Ja uz atceļamā līguma pamata trešās personas ir ieguvušas kādas tiesības, tad, atceļot minēto līgumu, tādas tiesības bez šo personu piekrišanas nevar aizskart.

PIEKTĀ APAKŠNODAĻA.
Pārjaunojums.

1867. Katru saistību tiesību var atcelt, pārvēršot to jaunā, ar dalībnieku sevišķu līgumu, ko sauc par pārjaunojumu.

P i e z ī m e. Par pārjaunojumu bez sevišķa dalībnieku līguma norādīts Kredita likumos.

 

1868. Pārjaunojumu var izdarīt vai nu tā, ka arī jaunajā prasījumā abas puses, t.i. tiesīgais un saistītais, paliek tās pašas, kādas bijušas atceltā, pārgrozot tikai prasījuma tiesisko pamatu un būtiskos noteikumus, vai arī tā, ka pārgrozījums attiecas uz lietā piedalīgām personām un ka agrākā kreditora vai agrākā parādnieka vietā iestājas jauns.

 

1869. Pārjaunojuma sekas ir tās, ka agrākais prasījums ar visām pie tā piederīgām blakus tiesībām (ķīlu, galvojumu, procentiem, līgumsodu) izbeidzas, it kā tas būtu izpildīts, un tā vietā nodibinās jauns prasījums, uz kuru agrākā prasījuma blakus tiesības neattiecas, ja vien nav tieši norunāts pretējais.

 

1870. Svešu lietu pārzinim atļauts izdarīt pārjaunojumu tikai tad, kad viņš tieši uz to pilnvarots vai kad viņam ir universālpilnvara.

 

1871. Saistību tiesības var pārjaunot kā pirms to termiņa notecējuma, tā arī jau termiņam iestājoties un pēc termiņa. Ar pārjaunojumu var atcelt arī vairākas šādas tiesības uz reizi.

 

1872. Var pārjaunot arī nosacītus prasījumus, kā arī pašu pārjaunojumu izdarīt ar nosacījumu vai termiņu.

 

1873. Ja agrākais prasījums nav bijis spēkā, tad nav spēkā arī tā pārjaunojums; bet ja pārjaunojuma līgums nav spēkā, tad agrākā prasījuma tiesība paliek spēkā. Tas pats jāsaprot arī tajā gadījumā, kad jaunais prasījums sava paša rakstura dēļ neiegūst spēku, kā piemēram, ja tas saistīts ar tādu nosacījumu, kas vēlāk neiestājas.

 

1874. Pārjaunojums nekad nav pieņemams pats par sevi, un nodoms noslēgt par to līgumu pusēm noteikti jāizsaka, vai vismaz tam jābūt neapšaubāmi redzamam no apstākļiem.

 

1875. Kad rodas šaubas, līgums nav uzskatāms par pārjaunotu un agrākais prasījums paliek spēkā sekojošos gadījumos:

1) ja tikai pārgrozīti vai tuvāk noteikti maksājumu termiņi;

2) ja noteikts maksāt procentus no tāda parāda, kas agrāk bijis bezprocentīgs;

3) ja pārgrozīts procentu apmērs;

4) ja parāds nodrošināts;

5) ja samazināta parāda summa;

6) ja par jau pastāvošu parādu izdots dokuments.

 

1876. Ja agrākā parādnieka vietā uz pārjaunojuma pamata jāstājas jaunam (1868.p.), tad tas notiek:

1) vienojoties kreditoram ar jauno parādnieku, bez agrākā piekrišanas, vai

2) agrākam parādniekam pārvedot savu parādu uz citu un kreditoram pieņemot pēdējo agrākā vietā.

 

1877. Abos 1876.pantā norādītos pārjaunojuma veidos agrākais parādnieks atsvabinās no savas saistības un neatbild par to pat arī tad, ja jaunais parādnieks izrādās vai vēlāk kļūst maksātnespējīgs, ja vien kreditors nav šim gadījumam tieši pielīdzis sev regresa tiesību pret agrāko, vai ja jaunā parādnieka maksātnespēja nav iestājusies pirms tā nosacījuma iestāšanās, ar kuru izdarīts pārjaunojums, vai arī ja agrākais parādnieks rīkojies ļaunprātīgi.

 

1878. Jaunajam parādniekam (1876.p.) nav tiesības celt pret kreditoru ne tās ierunas, kas viņam bijušas pret agrāko parādnieku, ne tās, kas pēdējam bijušas pret kreditoru.

 

1879. Ar pārjaunojumu agrākā kreditora vietā iestājas jauns, ja pirmais nodod savu prasījumu otram un parādnieks atzīst to par savu kreditoru.

 

1880. Kad parādnieks neapmierina jauno kreditoru (1879.p.), pēdējam nav regresa tiesības pret agrāko kreditoru, ja vien tāda tiesība nav bijusi tieši pielīgta; bet tāpat arī pret jauno kreditoru nevar celt tās ierunas, kuras parādnieks varētu celt pret agrāko kreditoru.

SESTĀ APAKŠNODAĻA.
Izlīgums.

1881. Izlīgums ir līgums, ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai kā citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu.

 

1882. Vietnieks var noslēgt izlīgumu tikai tad, kad viņš tieši uz to pilnvarots. Universālpilnvara vai ģenerālpilnvara (2291.p.) šim nolūkam nav pietiekoša.

 

1883. Tiesiska attiecība, kas izbeigta ar spēkā nākušu tiesas spriedumu, nevar būt par izlīguma priekšmetu; bet izlīgums ir atļauts par sprieduma izpildīšanas veidu.

 

1884. Izlīguma sekas ir tās, ka izlīdzējs atteicas no savas prasības un tās vietā iegūst no izlīguma izrietošo prasījumu. Ar to tomēr pats par sevi nenodibinās pārjaunojums, ja nav ievēroti vajadzīgie noteikumi (1867. un turpm.p.).

 

1885. Izlīgumam ir vienāds spēks ar likumīgā spēkā nākušu tiesas spriedumu, un tādēļ izlīgumu nevar vienpusēji ne apstrīdēt, ne atcelt.

 

1886. Ja viens no izlīguma dalībniekiem izlīgumu neizpilda, tad otram ir tiesība tikai prasīt tā izpildīšanu; bet izlietot agrāko, ar izlīgumu izbeigto prasījumu viņš vairs nevar.

 

1887. Ja lietu, kas kādam atdota izpildot izlīgumu, attiesā, tad tas dod tiesību tikai prasīt atbildību, bet nevis atkāpties no izlīguma.

 

1888. Izlīguma spēks neattiecas uz trešām personām; bet pret blakus saistītiem, ja izlīgums neietver pārjaunojumu, tas ir spēkā tikai tādā mērā, kādā ar to samazinās viņu pienākumi; turpretim šos pienākumus palielināt bez viņu piekrišanas nav pielaižams.

 

1889. Izlīgumam, kas tikai nodomāts, bet nav vēl noticis, nav nekāda spēka, un cerībā uz tā noslēgšanu izdarītai piekāpībai nav nekāda pierādījuma spēka pret piekāpušos.

 

1890. Izlīgumu var atcelt savstarpēji vienojoties.

 

1891. Ja izlīgums noslēgts viltus vai spaidu ietekmē, tad to var apstrīdēt.

Maldības dēļ apstrīdēt izlīgumu var tikai tad, kad par patiesi pastāvošu pieņemtais apstāklis, kurš bijis par izlīguma pamatu, bet nevis par tā tiešo priekšmetu, vēlāk izrādās par nepatiesu.

SEPTĪTĀ APAKŠNODAĻA.
Tiesas spriedums.

1892. Prasījums, kas kreditoram atraidīts ar spēkā nākušu tiesas vai šķīrējtiesas spriedumu, izbeidzas ar visiem tā blakus prasījumiem.

ASTOTĀ APAKŠNODAĻA.
Noilgums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1893. Saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā.

 

1894. Parādnieks, no kura prasa izdot noteiktu svešu lietu, nevar atsaukties uz noilgumu, ja pretējā puse pierāda, ka viņš vai viņa priekšgājējs nav pa visu noilguma laiku valdījuši šo lietu labā ticībā.

 

1895. Visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

II. Noilguma iesākums.

1896. Noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem – lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem – lai termiņš jau būtu notecējis.

P i e z ī m e. Gadījumi, kuros noilguma tecējumam nolikts sevišķs iesākuma termiņš, norādīti attiecīgā vietā.

 

1897. Ja tieši noteikts, ka saistības izpildīšanai jāgaida kreditora uzteikums vai atgādinājums, tad noilguma termiņš sākas nevis no uzteikuma dienas, bet no tā laika, kad kreditoram radusies tiesība uzteikt un kad vispār tāds uzteikums kļuvis iespējams.

 

1898. Dažos gadījumos noilgumu aprēķinot var atskaitīt zināmu laiku vai nu tā sākuma atlikšanai vai tecējuma apturēšanai, tā tad vispār tā termiņa pagarināšanai. Pie tādiem gadījumiem pieder sekojošie:

1) kad tiesu darbība kara apstākļu dēļ pagaidām pilnīgi pārtraukta; šeit noilguma tecējums apturēts pa visu šā pārtraukuma laiku;

2) aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu prasījumi; tiem noilguma tecējums apturēts pa visu to laiku, kamēr turpinās aizbildnība vai aizgādnība;

3) viena laulātā prasījums par viņam piederošā nekustamā īpašuma atsavināšanu, ko izdarījis otrs laulātais; tam noilgums sāk tecēt tikai no tās dienas, kad izbeidzas laulība;

4) pret mantiniekiem vērstie prasījumi; tiem noilguma tecējums apturēts pa inventāra sastādīšanas laiku (710.p.).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu)

 

1899. Tās personas nezināšana, kurai ir prasības tiesība, noilgumu nenovērš.

 

1900. Promesošie galīgi zaudē prasības tiesību, izņemot 1898. pantā norādītos gadījumus, pēc desmit gadu notecējuma no dienas, kad prasības tiesība radusies.

 

1901. Periodiskos izpildījumos katram atsevišķam izpildījumam iesākas arī sevišķs noilgums, skaitot ar to dienu, kurā tam iestājas termiņš. Bet ja pati tiesība, ar kuru šie periodiskie izpildījumi nodibināti, ir izbeigusies ar noilgumu, tad vairs nevar prasīt arī atsevišķu izpildījumu, kaut arī vēl nebūtu notecējis tam noteiktais patstāvīgais noilguma termiņš.

III. Noilguma pārtraukums.

1902. Tiesības izlietošana, ceļot prasību tiesā vai griežoties pie šķīrējtiesas, pārtrauc noilgumu, pie kam jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš.

 

1903. Ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i. no pēdējā viņam noliktā un viņa garām palaistā termiņa. Šā jaunā noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadu, kaut arī pirmējais būtu bijis īsāks.

 

1904. Prasības celšana pārtrauc visas saistību tiesības noilgumu, kaut arī tā būtu papriekš celta tikai par šās tiesības noteiktu daļu.

 

1905. Atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu.

 

1906. Noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kautkādā kārtā atzīst kreditora prasību.

IV. Tiesības, kas nav pakļautas noilgumam.

1907. Noilgumam nav pakļautas zemes grāmatās ierakstītas saistību tiesības, izņemot no tādām tiesībām izrietošas blakus tiesības, kam iestājies termiņš.

 

1908. Prasības par robežu pārbaudīšanu nenoilgst.

 

1909. Valsts civīltiesiski prasījumi noilgst tāpat kā privātie.

V. Noilguma sekas.

1910. Ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas nevien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu prasījumu nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam.

 

1911. Ja parādnieks aiz kautkāda iemesla tomēr izpilda noilgušu prasījumu, tad viņam nav tiesības prasīt no kreditora atpakaļ to, ko viņš tam izpildījis.

VIENPADSMITĀ NODAĻA.
Dāvinājums.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Dāvinājumi vispār.

I. Vispārīgi noteikumi.

1912. Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.

 

1913. Dāvināt var katra rīcības spējīga persona. Dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt.

 

1914. Dāvinājums var būt nevien īpašuma vai citu lietu tiesību atdošana apdāvinātam, bet arī prasījumu tiesību bezatlīdzības cesija, apdāvinātā atsvabināšana no pienākumiem pret dāvinātāju vai pret trešām personām, atteikšanās no kādas tiesības apdāvinātam par labu, kā arī viņa lietu bezmaksas pārziņa.

II. Dāvinājuma sekas.

1915. Lai dāvinājums būtu spēkā, tas jāpieņem apdāvināmam vai viņa vietniekam.

Ja tajā brīdī, kad apdāvinātais izsaka piekrišanu dāvinājumu pieņemt, dāvinātājs vairs nav rīcības spējīgs, tad dāvinājums atzīstams par nenotikušu.

Izsakot piekrišanu dāvinājumu pieņemt, apdāvinātais, kā arī viņa mantinieki iegūst tiesību prasīt tiesas ceļā dāvanas nodošanu tiklab no dāvinātāja, kā arī no viņa mantiniekiem.

 

1916. Dāvinātājam nav ne jāmaksā nokavējuma procenti, ne jāizdod augļi, ko viņš no dāvinātās lietas saņēmis.

 

1917. Ja dāvina ķermenisku lietu, tad ar tās nodošanu uz ieguvēju pāriet īpašuma tiesība.

Par dāvinātās lietas bojā eju vai pasliktināšanos, kā arī par tās attiesājumu vai trūkumiem dāvinātājs atbild tikai tad, ja viņš noteikti to uzņēmies vai arī pielaidis ļaunprātību vai rupju neuzmanību. Atlīdzība par attiesājumu un par lietas trūkumiem aprobežojas tikai ar tā atdošanu, ko apdāvinātais izdevis lietai no savas paša mantas. Visas uz dāvināto lietu gulošās nastas un apgrūtinājumi jānes apdāvinātam.

 

1918. Ja dāvinājuma priekšmets ir prasījumi, tad tiesība uz tiem pāriet uz apdāvināto, uz cesijas pamata, no tā laika, kad dāvinājums atzīstams par notikušu.

III. Dāvinājuma atsaukšana.

1919. Dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ.

Par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.

 

1920. Tiesība atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ nepāriet uz dāvinātāja mantiniekiem, kā arī nav vēršama pret nepateicīgā apdāvinātā mantiniekiem, un dāvinātājs var celt tikai personisku prasību pret apdāvināto, lai tas atdod pašu lietu līdz ar tās piederumiem un augļiem, bet arī tikai tad, kad dāvana joprojām atrodas apdāvinātā mantā vai arī kad viņš vismaz vēl no tās ir iedzīvojies.

Ja starplaikā, bet vēl pirms prasības celšanas, apdāvinātais apgrūtina dāvanu ar kādām lietu tiesībām, tad dāvinātājam, kas dāvinājumu atsauc, jāatzīst tās par spēkā esošām.

 

1921. Iepriekšēja atteikšanās no tiesības atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ nav spēkā, bet ja par to jau celta prasība, no tās var atteikties.

 

1922. Ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. un turpm.p.), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas.

Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.10.2015. likumu)

 

1923. Ja bezbērnu dāvinātājam vēlāk piedzimst bērni, tad viņš var atsaukt savu dāvinājumu tiktāl, cik tas vajadzīgs vēlāk dzimušo bērnu neatņemamām daļām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. likumu)

 

1924. Laulātais dāvinātājs var atsaukt pēc saderināšanās vai laulības laikā izdarītu dāvinājumu:

1) ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos;

2) ja laulības iziršanu ar savām darbībām veicinājis tikai apdāvinātais;

3) ja laulība atzīta par neesošu un dāvinot dāvinātājs atvainojami maldījies par laulības esamību.

Tiesību atsaukt dāvinājumu var izlietot tikai pats dāvinātājs viena gada laikā, skaitot šā panta pirmās daļas 1.punktā norādītajā gadījumā no apdāvinātā nāves dienas, 2.punktā norādītajā gadījumā — no dienas, kad stājies spēkā spriedums, ar kuru laulība šķirta, vai kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību, bet 3.punktā norādītajā gadījumā — no dienas, kad stājies spēkā spriedums, ar kuru laulība atzīta par spēkā neesošu. Nosacījumi, kas aprobežo dāvinātāja tiesību atsaukt dāvinājumu, nav spēkā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. likumu un 28.10.2010. likumu)

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Sevišķie dāvinājuma veidi.

I. Visas mantas dāvinājums.

1925. Par dāvinājuma priekšmetu var būt arī visa dāvinātāja manta.

 

1926. Tāds dāvinājums (1925.p.) var aptvert tikai dāvinātāja tagadējo mantu, bet ne nākamo. Nākamās mantas, vai arī kopā tagadējās un nākamās mantas dāvinājums, uz tāda pamata, ka tagadējo mantu nenodod tūliņ, atzīstams par mantojuma līgumu.

 

1927. Manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījuma, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši.

II. Dāvinājums ar uzlikumu.

1928. Katram dāvinājumam var pievienot sevišķu uzlikumu, ar kuru vai nu tuvāk norādīts, kādā kārtā vai kādam mērķim apdāvinātam jāizlieto saņemtā dāvana, vai arī aprobežots tiesības ilgums tādā kārtā, ka apdāvinātam uzlikts pienākums atdot vēlāk visu priekšmetu vai daļu no tā kādam citam.

Dāvinātājs var arī uzlikt apdāvinātam kādu pretpienākumu.

 

1929. Ar uzlikuma pievienojumu dāvinājums nepārvēršas par nosacītu, un apdāvinātais, neraugoties uz to, var prasīt tūlītēju izpildīšanu. Bet kā dāvinātājs, tā arī trešā persona, kurai par labu uzlikums domāts, var prasīt nodrošinājumu tā izpildīšanai.

Ja uzlikums pievienots par labu trešai personai, tad tā var celt izpildījuma prasību tikai pēc dāvinātāja nāves.

 

1930. 1919.-1924.panta noteikumi par dāvinājuma atsaukšanu piemērojami arī dāvinājumiem ar uzlikumu.

 

1931. Dāvinātājs var celt prasību par uzlikuma izpildīšanu, bet ja tas nav izpildīts aiz apdāvinātā vainas, tad arī prasīt, lai viņš atdod to, ko saņēmis.

 

1932. Ja uzlikuma izpildīšana ir neiespējama aiz dabiskiem šķēršļiem vai nav pielaižama aiz likumiskiem vai tikumiskiem iemesliem, tad uzlikums atkrīt, bet pats dāvinājums paliek spēkā.

III. Dāvinājums atlīdzības nozīmē.

1933. Ar dāvinājumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem.

Šāda dāvinājuma atsaukšana nepateicības dēļ nav pielaižama.

DIVPADSMITĀ NODAĻA.
Prasījumi no atdošanas līgumiem.

PIRMĀ APAKŠNODAĻA.
Aizdevuma līgums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1934. Ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.

 

1935. Līgums, ar ko viena puse apsola aizdevumu dot, bet otra to pieņemt, ir spēkā tikai no tā laika, kad līdzēji vienojas savā starpā par aizdodamā daudzuma apmēru. Ja apsolītājs pēc tam atteicas izpildīt, tad viņam jāatlīdzina otrai pusei visi zaudējumi.

 

1936. Aizdevējam jābūt vai nu aizdodamo lietu īpašniekam, vai jārīkojas to īpašnieka uzdevumā vai ar viņa piekrišanu.

 

1937. Ja kādas personas vietnieks dod aizdevumu viņas vārdā, tad tiesība to atprasīt pieder katrā ziņā atvietojamam, vienalga, vai aizdotas viņam pašam vai viņa vietniekam piederošas atvietojamas lietas.

 

1938. Ja aizdevums dots citas personas vārdā, bez viņas ziņas un piekrišanas, tad, vēlāk šai personai tādu aizdevumu apstiprinot, viņa iegūst arī prasījuma tiesību. Bet ja viņa aizdevumu neapstiprina, tad par kreditoru uzskatāms tas, kas aizdevumu devis.

 

1939. Aizņēmējam jābūt rīcības spējīgam; tādēļ aizņēmums, ko noslēgusi aizbildnībā vai aizgādnībā esoša persona, bez aizbildņa vai aizgādņa piekrišanas, nav spēkā. Aizdevējs tomēr var prasīt atpakaļ visu to, kas patiesi izlietots aizņēmējam par labu.

 

1940. Līdzējiem vajadzīgs nodoms noslēgt aizdevuma līgumu. Ja bijis tāds nodoms, ka jāatmaksā tikai daļa no aizdotās summas, tad par aizdotu atzīstama tikai šī daļa, bet pārējais šaubu gadījumā uzskatāms par dāvinātu.

 

1941. Aizdevums var būt spēkā arī nenododot pašas lietas, ja līdzēji vienojas, lai aizņēmējs atstāj pie sevis kā aizdevumu citas atvietojamas lietas, ko viņš savkārt ir parādā aizdevējam uz kāda cita pamata.

 

1942. Ja kāds nodod otram kādu neatvietojamu lietu, lai tas to pārdotu un pēc tam atstātu pie sevis ieņemto summu kā aizdevumu, tad saņēmējs uzņemas risku par lietu no tās dienas, kad tā viņam nodota; bet aizdevums rodas tikai no tā laika, kad saņēmējs dabūjis pārdodot ieņemto summu.

II. Aizdevuma atmaksa.

1943. Aizņēmējam jāatdod tāda pati summa vai tāds pats daudzums, kādu viņš saņēmis.

 

1944. Ja aizdotās atvietojamas lietas, izņemot naudu, jāatdod naudā, tad pie tam jārēķina nevis tās tirgus cenas, kas pastāv aizdevuma atdošanas laikā, bet tās, kas bijušas nodošanas laikā. Ja aizdod vērtspapīrus, tad to vērtība noteicama pēc tā kursa, kāds pastāvējis aizdevuma nodošanas laikā.

 

1945. Ja aizdevums jāatdod pēc uzteikuma, tad termiņš aprēķināms no tās dienas, kad uzteikums paziņots parādniekam; bet kad uzteikuma termiņš nav noteikts, tad tas pieņemams sešus mēnešus garš.

 

1946. Procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks pielaidis nokavējumu.

Ja par procentu termiņu nekas nav noteikts, tad tie dodami ikgadus, aizdevuma nodošanas dienā, par notecējušo gadu, bet aizdevumiem uz īsāku termiņu nekā gadu – reizē ar kapitāla atmaksu.

Ja kreditors saņēmis procentus par zināmu laiku uz priekšu, tad viņam ir gan tiesība pirms šā laika notecējuma kapitālu uzteikt, tomēr pašu aizdevuma atdošanu viņš pirms tā nevar prasīt.

OTRĀ APAKŠNODAĻA.
Patapinājuma līgums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1947. Patapinājums (lietošanas aizdevums) ir līgums, ar kuru kādam nodod lietu bez atlīdzības, bet noteiktai lietošanai, ar nosacījumu atdot to pašu lietu.

 

1948. Par patapinājuma priekšmetu var būt kā kustamas, tā arī nekustamas lietas.

Par patapinājuma priekšmetu var būt arī svešas, bet tikai ne patapinājuma ņēmēja paša lietas.

 

1949. Līdzdalība lietas lietošanā, nenododot to lietotājam, uzskatāma nevis par patapinājumu, bet par dāvinājumu.

 

1950. Ar patapinājumu lietas īpašnieks nezaudē īpašuma tiesību uz lietu un paliek tās valdītājs; patapinājuma ņēmējs ir tikai tās turētājs.

 

1951. Ja kāds patapina lietu, neaprobežojot tās lietošanas veidu un laiku, tad viņš var atprasīt lietu ikkatrā laikā.

II. Tiesiskās attiecības no patapinājuma līguma.

1. Patapinājuma ņēmēja pienākumi.

1952. Patapinājuma ņēmējs var lietot patapināto lietu tikai saskaņā ar norunu, bet ja tādas norunas nav, tad tikai tā, kā tas visvairāk atbilst tās raksturam un apstākļiem. Nodot lietu citam lietot viņš nedrīkst.

 

1953. Patapinājuma ņēmējam pēc iespējas jārūpējas par patapinātās lietas uzturēšanu un uzglabāšanu, un tādēļ viņš atbild par katru tādu tās bojājumu, kuru viņš būtu spējis novērst.

 

1954. Ja patapinājuma ņēmējs briesmu gadījumā savējo glābj, bet patapinātai lietai, kuru arī būtu varējis izglābt, ļauj iet bojā, tad viņš par to atbild patapinātājam.

 

1955. Ja patapinājuma ņēmējs patapinātās lietas lietošanā, uzturēšanā un uzglabāšanā ievērojis likumisko rūpību, tad viņš neatbild ne par trešās personas vainu, kuru viņam nav bijis iespējams novērst, ne par nejaušu zaudējumu vai lietas bojā eju.

 

1956. Ja patapinātā lieta bojāta vai gājusi bojā neatļautas lietošanas vai tās atdošanas nokavējuma dēļ, tad patapinājuma ņēmējs atbild par to, pat ja nebūtu iemesla viņu par to vainot, un tādēļ šādā gadījumā viņš atbild arī par risku. Tas pats piemērojams arī tad, kad patapinājuma ņēmējs noteikti uzņēmies atbildēt par visiem zaudējumiem.

 

1957. Ja patapinājuma līgums noslēgts abām pusēm par labu, tad patapinājuma ņēmējs atbild tikai samērā ar to rūpību, kādu viņš mēdz ievērot savās paša lietās; bet ja darījuma mērķis ir vienīgi patapinātāja labums, tad patapinājuma ņēmējs atbild tikai par ļaunu nolūku un rupju neuzmanību.

 

1958. Ja viena un tā pati lieta patapināta vairākām personām kopīgi, tad viņas atbild par to solidāri.

 

1959. Patapinājuma ņēmēja mantinieki atbild par patapināto lietu, ja tā nāk viņu rokās, tāpat kā mantojuma atstājējs, bet pretējā gadījumā tikai tad, ja mantojuma atstājējam bijis ļauns nolūks.

 

1960. Patapinājuma ņēmējam pēc lietošanas jāatdod patapinātā lieta pēc iespējas labā stāvoklī.

Patapinājuma ņēmējam jāatdod patapinātājam nevien pati lieta, bet arī visi līdz ar to patapinātie piederumi, kā arī tās augļi un visa cita no tās iegūtā peļņa.

 

1961. Nedrīkst lietu aizturēt vai izvairīties to atdot, atsaucoties uz kādu pretprasījumu, ja vien tas neizriet no patapinājuma paša.

 

1962. Ja patapinājuma ņēmējs pieteic uz patapināto lietu īpašuma tiesību, ko viņš ieguvis jau pēc līguma noslēgšanas un nevis no patapinātāja, bet no kādas trešās personas, tad viņam, neraugoties uz to, jāatdod lieta patapinātājam, un pirms tam pēdējam nav jāatbild īpašuma prasībā. Vēl mazāk patapinājuma ņēmējam tiesības neatdot lietu patapinātājam tāpēc, ka īpašuma tiesību uz lietu pieteic kāda trešā persona.

2. Patapinātāja pienākumi.

1963. Patapinātājam nav tiesības ne kavēt lietas lietošanu saskaņā ar līgumu, ne prasīt, lai to atdod pirms lietošanas beigām vai pirms norunātā termiņa notecējuma, ja vien patapinājuma ņēmējs neizlieto savu tiesību nelietīgi.

 

1964. Ja neparedzēta apstākļa dēļ patapinātājam rodas nepieciešama vajadzība pēc lietas, tad patapinājuma ņēmējam nav tiesības to aizturēt, ja vien viņam to priekšlaicīgi atdodot neceļas sevišķi zaudējumi.

1965. Patapinātājam jāatlīdzina patapinājuma ņēmējam izdevumi, ko viņš taisījis patapinātai lietai, ciktāl tie bijuši nepieciešami vai taisīti ar patapinātāja noteiktu piekrišanu.

Par izdevumiem lietas lietošanai patapinājuma ņēmējs nevar prasīt nekādu atlīdzību.

 

1966. Patapinātājs atbild patapinājuma ņēmējam par visiem zaudējumiem, ko viņš tam nodarījis ar savu ļaunprātīgu darbību, kā apzināti slēpjot lietas nederību, lietu priekšlaicīgi atprasot, vai kā citādi; bet par neuzmanību vien viņam nav jāatbild.

 

1967. Patapinātāju var piespiest izpildīt savus pienākumus nevien ceļot prasību, bet arī aizturot lietu.

TREŠĀ APAKŠNODAĻA.
Glabājuma līgums.

I. Vispārīgi noteikumi.

1968. Ar glabājuma līgumu glabātājs uzņemas uzglabāt kustamu lietu, ko viņam nodevis glabājuma devējs.

 

1969. Atlīdzība glabātājam uzskatāma par klusējot pielīgtu, ja pēc apstākļiem bezmaksas glabāšana nav bijusi sagaidāma.

 

1970. Glabājuma līgums uzskatāms par noslēgtu, tiklīdz glabājuma devējs iedevis glabājuma priekšmetu glabātājam. Tomēr arī iepriekšēja vienošanās, kurā kāds apsola ņemt lietu glabājumā, saista, un tādēļ, ja glabātājs nedibināti atteicas, no viņa var prasīt atlīdzību par visiem ar to nodarītiem zaudējumiem.

 

1971. Glabātājs ir tikai lietas turētājs, bet ne tās valdītājs.

II. Tiesiskās attiecības no glabājuma līguma.

1. Glabātāja pienākumi.

1972. Glabātājam rūpīgi jāglabā viņam uzticēta lieta un jāatbild par katru savu neuzmanību.

Ja glabātājs uzņemas lietu glabāt bez atlīdzības, tad viņš atbild tikai par ļaunprātību vai rupju neuzmanību.

 

1973. Glabātājam nav tiesības lietot glabājamo lietu, ja vien tāda tiesība nav viņam noteikti vai klusējot piešķirta.

 

1974. Glabātājs atbild arī par nejaušības risku:

1) ja viņš to tieši uzņēmies;

2) ja viņš, pretēji līgumam, lieto glabājamo lietu vai to atsavina;

3) ja viņš nokavē tās atdošanu;

4) ja līgums noslēgts uz 1978.pantā norādītā pamata.

 

1975. Lietas glabātājam jāatdod lieta nebojāta, tiklīdz to pieprasa, kaut tas arī būtu pirms iepriekš noteiktā termiņa.

 

1976. Lietu atdodot nav nozīmes, vai glabājuma devējs, kas to atprasa (1975.p.), ir tās īpašnieks, vai ne, un vai viņa rīcība nav kaut kā aprobežota ar kādas trešās personas tiesībām.

 

1977. Īpašnieka vai citu tādu personu protests, kurām ir tiesība uz lietu, nevar būt par iemeslu atteikties lietu atdot, ja vien tiesa nav to apķīlājusi.

 

1978. Jādod atpakaļ tās pašas lietas, kas saņemtas glabāt. Bet ja atvietojamas lietas kādam uzticētas tieši ar to nosacījumu, ka jāatdod tikai tāds pats daudzums vai tāda pati summa, vai ja arī bez tāda nosacījuma atvietojamas lietas ir noskaitītas, nomērītas vai nosvērtas un nodotas glabātājam neaizslēgtā un neaizzīmogotā veidā, tad visos šajos gadījumos viņam glabājums jāatdod tikai tādā pašā daudzumā un tādā pašā labumā.

 

1979. Glabātājam līdz ar glabājumā saņemto lietu jāatdod arī tās piederumi, kā arī pieaugumi un augļi, cik viņam to vēl ir vai cik to zaudēts aiz viņa rupjas vainas.

Ja glabātājs viņam glabājumā nodoto naudu izlieto sev par labu vai nokavē tās atdošanu, tad viņam jāmaksā par to glabājuma devējam procenti.

 

1980. Glabājumā nodotās lietas jāatdod tur, kur tās atrodas. Ja glabājuma devējs prasa, lai tās atdod citā vietā, tad to nogādāšanas izdevumi jānes viņam. Bet ja glabātājs ļaunprātīgi pārved lietas uz citu vietu, kamēr to devējs vēlas tās saņemt agrākā vietā, tad tās jānogādā turp uz glabātāja rēķinu.

 

1981. Glabātāja pienākumi attiecībā uz viņam glabājumā nodoto lietu pāriet arī uz viņa mantiniekiem.

 

1982. Mantojuma atstājēja atbildība, ja viņš uzņēmies lietu glabāt bez atlīdzības, pāriet uz mantiniekiem, kad tā izriet no ļaunprātības, bet ne no kādas citas viņa vainas.

 

1983. Ja mantinieks aiz atvainojamas apstākļu nezināšanas pārdod lietu, kas bijusi uzticēta mantojuma atstājējam glabājumā, tad viņam tikai jāatdod tas, ko viņš par lietu dabūjis, vai jāatdod tiesība uz to, ko viņam nākas dabūt. Bet ja viņš šo lietu pērk atpakaļ vai ja tā kā citādi no jauna nāk viņa rokās, tad viņam tā jāatdod glabājuma devējam un, ja viņš liedzas to darīt, jāatlīdzina tam visi zaudējumi.

2. Glabājuma devēja pienākumi.

1984. Glabājuma devējam jāņem glabājumā nodotā lieta atpakaļ, kad notecējis norunātais termiņš, bet ja tas nav bijis noteikts, tad tūliņ pēc glabātāja pieprasījuma. Glabātājs var prasīt, lai viņu atsvabina no pienākuma lietu glabāt arī pirms noteiktā termiņa, ja viņš nonāk tādā stāvoklī, ka lietas glabāšana pie viņa būtu nedroša vai varētu nākt viņam pašam par ļaunu. Bet ja glabājuma devējs atteicas lietu ņemt atpakaļ, glabātājam ir tiesība nodot to notāram glabāt uz glabājuma devēja rēķinu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu)

 

1985. Glabājuma devējam jādod glabātājam norunātā atlīdzība pēc glabājuma izbeigšanās. Šī atlīdzība jādod arī tad, ja glabājuma devējs paņem glabājumā nodoto lietu atpakaļ pirms norunātā laika notecējuma. Bet ja viņš šim laikam notekot lietu vēl nav paņēmis atpakaļ, tad viņam par lietas turpmāko glabājumu jādod atlīdzība agrāk norunātā apmērā.

 

1986. Glabājuma devējam jāatlīdzina glabātājam viņa izdevumi lietas glabāšanai, ciktāl tie bijuši nepieciešami vai izdarīti ar glabājuma devēja piekrišanu.

 

1987. Glabājuma devējam jāatlīdzina glabātājam zaudējumi, kas tam radušies glabājuma dēļ, tiklab tie, kurus tas cietis bez savas vainas un nav varējis novērst, kā arī tie, kuri tam cēlušies aiz glabājuma devēja paša neuzmanības.

 

1988. Ja glabājumā nodotā lieta aiz glabātāja ļaunprātības pazudusi vai bojāta un viņš par to atlīdzina glabājuma devējam, tad pēdējam jāatdod glabātājam visas prasības, ko viņš varētu vērst pret ciestā zaudējuma tiešo vaininieku.

3. Vairāku kopīgu glabājuma devēju un glabātāju
savstarpējās attiecības.

1989. Ja vairākas personas kopīgi nodod lietu glabājumā, vai ja glabājuma devējs atstāj vairākus mantiniekus, tad attiecībā uz dalāmiem priekšmetiem katrs līdzdalībnieks var savu daļu atprasīt atsevišķi, ja nav norunāts citādi.

Tam, kas tādā gadījumā dabūjis savu daļu, nav jāatlīdzina pārējiem zaudējumi, kuri vēlāk nejauši vai aiz glabātāja vainas varētu rasties viņiem piederošās daļās.

Ja glabājumā nodoto lietu nav iespējams atdot pa daļām, tad katram līdzdalībniekam ir tiesība atprasīt to visumā, bet tikai nodrošinot glabātāju pret pārējo prasībām; bez tāda nodrošinājuma katrs līdzdalībnieks var tikai prasīt savā un citu vārdā, lai lietu nodod notāram glabāt.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu)

 

1990. Vairāki kopīgi glabātāji atbild solidāri, tomēr tā, ka ja viens atdod visu, tad pārējie ar to ir atsvabināti no savas saistības. Bet ja tikai viens no tiem pielaidis ļaunprātību, tad pārējie par to neatbild.

 

1991. Ja pēc glabātāja nāves paliek vairāki mantinieki, tad tie atbild mantojuma atstājēja vietā tikai samērīgi ar savu daļu; bet par savu pašu vainu viņi atbild tā, it kā lieta būtu uzticēta glabājumā viņiem kopīgi.

III. Glabājuma pārvēršanās aizdevuma līgumā.

1992. Ja glabājuma priekšmets ir atvietojamas lietas un glabātājam vēlāk dod tiesību tās izlietot pēc sava ieskata, tad glabājuma līgums no tā laika, kad tāda tiesība dota, pārvēršas par aizdevumu.

Kad jau nododot glabājumā atvietojamas lietas norunāts, ka glabātājam atļauts tās lietot, ja viņš vēlāk to vēlētos, tad glabājuma līgums pārvēršas par aizdevumu tikai no tā laika, kad lietas patiesi sāk lietot.

 

1993. No tā laika, kad glabājums pārvērties par aizdevumu (1992.p.), parādnieks atbild arī par nejaušības risku.

 

1994. Pārvēršot naudas glabājumu par aizdevumu, var pielīgt arī procentus. Kad tie nav pielīgti, tad naudas glabātājam un vēlākam parādniekam jāmaksā tikai nokavējuma procenti, ja viņš nokavējumu pielaidis.

CETURTĀ APAKŠNODAĻA.
Viesnīcnieka glabājums.

1995. Viesnīcnieki, kas pēc savas nodarbošanās uzņem pie sevis ceļotājus, atbild tiem par to ienesto lietu atdošanu.

 

1996. Tāds viesnīcnieka pienākums rodas pats no sevis, arī bez sevišķas norunas, ar to, ka viesnīcā ar viņa ziņu ienes ceļotāja lietas; sīkāks šo lietu apzīmējums un uzdevums tās uzraudzīt pie tam nav vajadzīgs.

 

1997. Ir vienalga, vai viesnīcnieks pats vai viņa tam nolūkam izraudzīti kalpotāji uzņem ceļotāju ar tā lietām, vai arī pēdējais pats tās ienes viesnīcā.

 

1998. Viesnīcnieks atbild par ceļotāju ienestām lietām, ja vien viņš nepierāda, ka zaudējums ir noticis aiz pašu ceļotāju vai to viesu vai pavadītāju vainas, vai arī no nepārvaramas varas, vai aiz pašu lietu īpašībām. Tāpat viesnīcnieks atbild arī par tām lietām, ko ceļotāji nodevuši viņam vai viņa kalpotājiem pirms ierašanās viesnīcā.

Tomēr attiecībā uz ceļotāju ienesto naudu, vērtspapīriem un dārglietām, ja nav norunāts citādi, minētā atbildība aprobežojas ar 1420 euro, izņemot gadījumus, kad viesnīcnieks pats pieņēmis ceļotāju naudu, vērtspapīrus un dārglietas savā glabājumā vai kad par šo lietu bojā eju vainojams pats viesnīcnieks vai viņa kalpotāji.

Viesnīcā izliktais sludinājums, ka viesnīcnieks atsakās no atbildības, nav spēkā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar